Kazhes pierakstu burtnīca

Jānim dzīvē ir viss, par ko viņš pusaudža gados bija sapņojis: darbs Labklājības ministrijā, savs divistabu dzīvoklis Purvciemā, sieva Līga, sešgadīgs dēls Pēteris un vidēji lietots Volkswagen Passat. Skolas laikos tā saucamie draugi Jāni bieži apcēla par to, ka viņam trūkst ambīciju un ka viss, ko viņš vēlas, ir kļūt par mietpilsoni un ofisa planktonu - tādu pašu kā viņa vecāki. Tikām Vitauts gribēja kļūt par rokmūziķi - varbūt ne gluži "Depeche Mode" popularitātē, bet vismaz "Jumpravas" līmeni jau nu noteikti. Smuidris savu nākotni saskatīja biznesā un finanšu lietās, skaidri redzot sevi pēc desmit gadiem Latvijas miljonāru topā. Nikolajs tēmēja uz politiku, plānoja līdz divdesmit piecu gadu vecumam iekļūt Saeimā. Oļģerts spēlēja hokeju un sapņoja par miljoniem vērtu kontraktu ar Sanhosē "Sharks" vienību. Lāsma gribēja kļūt par TV diktori, Kintija - par hokejista sievu, kas pavadīs savas dienas dīkā atpūtā dienvidu kūrortos. Guna, būdama feministe un tehnikas cienītāja, sevī saskatīja topošu autoservisa īpašnieci. Oto bija topošais Bils Geitss, IT industrijas ģēnijs. Linda - nākamā Vaira Vīķe-Freiberga. Skaidrs, ka neviens neņēma par pilnu Jāni un viņa sapni par ģimenes auto un ierēdņa darbu.

Atskatoties pagātnē, Jānis varētu smīnēt par kādreizējiem klasesbiedriem un viņu iecerēm. Bet Jānis tā nedara - viņš kopumā ir pārāk pozitīvs cilvēks, lai kādam bāztu sejā savu patiesību. Vitauta mūzikas sapņi tālāk par pāris koncertiem trešās šķiras klubos netika un darbā gaterī zaudētie divi pirksti neuzlaboja viņa ģitārspēles prasmes. Krīzes gados palicis bez darba, Vitauts atstāja Latvijā sievu un divus bērnus un notinās kaut kur uz Angliju vai Īriju un kopš tā laika nav redzēts. Smuidra biznesa ieceres pagaidām nav aizvedušas tālāk par naktssarga darbu lielveikalā un mēģinājumiem kļūt stāvus bagātam piramīdu shēmās. Nikolajs sasaistījās ar ultralabēju skūtgalvju grupējumu, kam Saeimas vēlēšanās neizdevās pārvarēt "Kas tie tādi par tirliņiem ar 0.2% atbalstu?" barjeru, pastāvīga darba viņam šobrīd nav, bet savas politiskās zināšanas Nikolajs regulāri liek lietā, rakstot komentārus Interneta portālos. Ceļgala trauma pārvilka svītru Oļģerta hokeja sapņiem, līdz ar to droši vien ir diezgan atbilstoši, ka viņš strādā par kapraci. Lāsma ir pārdevēja Maximā, četru bērnu māte un viņas figūra TV standartiem īsti neatbilst, bet vismaz viņa joprojām daudz skatās TV, tiesa tagad vairāk laika veltī seriāliem. Kintija, apprecot Oļģertu, gandrīz vai ir savu sapni sasniegusi - ja neskaita to, ka naudas kūrortiem nepietiek un viņai nākas strādāt par apkopēju skolā, kurā pati savulaik mācījusies. Gunu viņas vīrs regulāri sit, un viņa klusē. Oto strādā Interneta kafejnīcā, bet par savu nākotni nav sevišķi drošs, jo kuram gan mūsdienās nepieciešamas Interneta kafejnīcas. Linda, kā viss liecina, nav uz taisnākā ceļa, lai kļūtu par valsts prezidenti, ja, protams, neseko padomju principam par ķēkšu, kas var pārvaldīt valsti. Tikām Jānis ir ierēdnis un Volkswagen Passat īpašnieks.

Un te nu mēs nonākam pie sarežģītas situācijas - kur lai rodas stāsts par Jāni? Viņa dzīve ir ikdienišķi pozitīva, tajā nav vietas drāmai un pārsteigumiem. Sievu viņš nekrāpj. Sieva viņu nekrāpj. Darbā priekšnieks nekādus sevišķus trikus neizspēlē. Jāņa un Līgas bērns nav palaidnīgs. Pēc darba Jānis katru dienu dodas mājās un kopā ar sievu skatās televīziju. Par ko te, sasodīts, rakstīt? Lūk, mūsu priekšā tradicionāla sociālistiskā reālisma problēma - pozitīvie varoņi ir garlaicīgi. Tikai īpaši talantīgs autors spēj ieintriģēt lasītāju Jāņa "piedzīvojumos" ar labas pārvaldības principu ievērošanu ministrijā, bet tev nav paveicies - šis konkrētais nav tas īpaši talantīgais. Ko tad lai iesāk? Rīkosimies vienkārši - aizmirsīsim Jāni un pievērsīsimies Smuidrim!

Iztēlojies Smuidri - kārns vīrietis vecumā ap trīsdesmit pieci, ar zirgastē sasietiem matiem, kuri gan no pieres atkāpušies vismaz līdz Doņeckai. Rūtaina žakete vismaz divus, ja ne četrus izmērus par platu ar pamatīgu polsterējumu plecos, īsti nepārliecina par to, ka Smuidris ir spēcīgs un būdīgs. Botes, kuras pirms nu jau diezgan daudziem gadiem iegādātas Gerkena veikalā un pārdzīvojušas daudzas mazgāšanas reizes. Tu jautāsi - kā tādu kāds ņem darbā par naktssargu? Pareizā atbilde - zemas algas prasības.

Lieki teikt, ka Smuidra dzīve nav piepildīta un laimes pārpilna. Joprojām viņš cer, ka tepat aiz stūra viņu gaida lielais laimests. Vai tā būtu loterijas biļete, no debesīm nokritis mantojums (mammai taču bija kaut kādi radi Amerikā, gan jau, ka bagāti) vai izcila biznesa ideja - tam pat nav nozīmes, bet kādu dienu, kādu dienu Smuidris būs skaists, gudrs un bagāts. Vai vismaz tikai bagāts, pārējais jau nāk komplektā ar statusu.

Kādu ikdienišķu rītu Smuidris dodas mājup no kārtējās nakts maiņas. Saguris, maisi zem acīm, spēku izsīkums, bet braukt ar trolejbusu mūsdienās tik dārgi, tik dārgi. Vēl pieci kvartāli, trepes uz ceturto stāvu un varēs atkrist gultā ar skārdeni alus. Par laimi to gluži nenosauksi, bet vismaz ciešanu izbeigšanās, tas jau arī ir labi. Un te piepeši, pēkšņi, negaidīti, pārsteidzoši Smuidris izdzird balsi: "Labrīt! Kā jums klājas?" Smuidris paceļ sagurušās acis un ierauga divus vīriešus uzvalkos. Pie krūtīm piespraustas šiltītes. Vienam "Bob". Otram "Robert". Ja Smuidris aizdomātos, varbūt viņš pat saprastu, ka patiesībā Bobs un Roberts ir viens un tas pats, bet viņam savu rūpju tāpat pietiek. "Sektanti!" padomā Smuidris. "Smuidris Krūmiņš, 36 gadi, neprecējies," padomā Bobs un Bobs. "Varbūt Jūs vēlētos aprunāties par Dievu?" vaicā tas Bobs, kas Roberts. Viņa latviešu valoda ir gandrīz perfekta, bet intonācijās jūtams, ka šeit viņš ir ieradies no saulainās Soltleiksitijas. Vai arī ne tik saulainās, atkarībā no laika apstākļiem.

Smuidra pirmais impulss ir pasūtīt sektantus (vispār jau viņi ir Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcas locekļi jeb mormoņi, bet tik gudros terminos Smuidris nedomā) trīs mājas tālāk un doties pie sava aliņa. Otrais impluss sakrīt ar pirmo. "Ejiet jūs visi dirst ar savu Dievu! Man no tā jūsu Dieva nav nekāda labuma - vergoju kā nēģeris, bet no algas līdz algai knapi izdzīvot var. Ne Dievs, ne valdība ne sūda manā labā nedara!" - Smuidris izlej sieku žults. Viņš, protams, nenojauš, ka ar šādiem vārdiem parasti mormoņi tiek pārliecināti par to, ka ar tevi ir vērts runāties, jo tevī dzīvo nemiers un neapmierinātība ar tavu mirstīgo dzīvi, kas paver plašas iespējas tev nopārdot mormoņu Dieva pakalpojumus. Bet Bobs un Bobs nav mormoņu armijas ierindnieki, kas tā vien alkst, kā atzīmēt savā melnajā blociņā vēl vienu Tam Kungam pievērstu jēru. "Ak, tā? Tad mēs jūs varētu ieintriģēt vien ar laimējušu loterijas biļeti, mammas brālēna Ēvalda Kalniņa Amerikā nāvi vai inovatīvu ātras peļņas ideju?" Smudris samulst. Viņš pats bija aizmirsis, kā sauca mammas brālēnu. Kā šie dīvainie sektanti to varētu zināt? Un arī viņa pārējos sapņus? Smuidrim nav draugu un pat ja būtu, viņš taču nevienam nestāstītu, ka cer kļūt bagāts, laimējot loterijā. Pat naktssargu sabiedrībā šādi stratēģiskie plāni nekotējas sevišķi augstu.

Tajā brīdī savā zaļganpelēkajā Passatā Smuidrim garām ceļā uz darbu pabrauc Jānis. Līga sēž viņam blakus, mazais Pēterītis - aizmugurē bērnu sēdeklīti. Jānis un viņa ģimene šajā stāstā vairs neiesaistīties, bet man gribējās tev atgādināt, ka kaut kur tepat blakus rit rāma un gluži normāla ikdienas dzīve.

"Kā jūs zināt par loterijām un par tēvoci Ēvaldu?" pārsteigts un sašutis gandrīz iekliedzas Smuidris. "LOL!" padomā Bobs. "Divkārt LOL," padomā otrs Bobs. Šajā brīdī Smuidris jau faktiski ir Bobu rokās, bet viņš pats to vēl nenojauš. "Mums tev ir piedāvājums, salīdzinoši ar kuru tie piecpadsmit tūkstoši dolāru, kurus Ēvalds tev neatstāja, tāds sūds vien ir. Un, nē, tas nav aicinājums iestāties mormoņos. Mums ir dziļi vienalga, kam tu tici un kam maksā desmito tiesu," nosaka Bobs, nav svarīgi, kurš tieši. Smuidris pat nezina, ko domāt, ko darīt. Ticēt vai neticēt. Bēgt vai palikt uz vietas. Iesaistīties apšaubāmā avantūrā vai turpināt brokastīs ēst pelmeņus. "Pieņemsim, ka es būtu ieinteresēts, kāds tad ir jūsu piedāvājumus?" Bobs, tas, kurš pa kreisi, pieliek pirkstu pie lūpām. "Kuš!" viņš sazvērnieciski nošņāc. "Kuš! Kuš!" tikpat sazvērnieciski atkārto otrs Bobs. "Par to šeit mēs nerunāsim," precizē otrais Bobs. "Par to mēs runāsim citur," diezgan bezjēdzīgi papildina pirmais. Smuidrim atkal sāk rasties sajūta, ka viņam ir darīšana ar pamuļķiem, bet kas to lai zina.

Saruna turpinās citā, nenosauktā vietā. Vietai patiesībā nav nekādas nozīmes, vienkārši Bobiem uz ielas mazliet sala. "Mēs pie tevis esam ieradušies no nākotnes!" šajā citā vietā Smuidrim pavēsta Bobs, tas, kurš Roberts. "Ne tās, kas Glūdas pagastā, bet īstas nākotnes," precizē Bobs parastais. "Mēs par tevi zinām visu. To, kā tu mēģināji kļūt bagāts, tirgodams plastmasas traukus. To, kā tevi par žūpību izmeta no kombināta. To, kā tu pirmo reizi dzīvē mīlējies ar Annu no paralelklases viņas vecāku dzīvoklī 27.septembra vakarā. To, kā tu gandrīz pabeidzi augstskolu. To, kā tu gandrīz apprecējies. To, kā gandrīz kļuvi bagāts, nodarbojoties ar importu-eksportu. To, kā tu mirsi. To, kā tu nošausi valsts prezidentu."

"To, kā es nošaušu valsts prezidentu?" sašutumā iekliedzas Smuidris, "tad tas ir jūsu brīnišķīgais piedāvājums - algota slepkavība?" Bobs pasmaida. Roberts pasmaida. "Par prezidenta nošaušanu tas bija joks, neraizējies. Vai arī nebija - tādā gadījumā tāpat neraizējies," ļoti nosacīti Bobs viņu mierina. "Patiesībā lieta ir sekojoša: nākam trešdien tu ar autobusu aizbrauksi uz Rēzekni. Tur tu satiksi kādu cilvēku, kas tev dos tālākās instrukcijas. Nekas tavā dzīvē vairs nebūs tā, kā iepriekš. Tu dzīvosi pilnvērtīgu un piedzīvojumiem bagātu mūžu. Tevi reizēm mīlēs sievietes. Tev būs pietiekami daudz naudas, lai tu varētu valkāt drēbes, kas tev der un piestāv. Tu nogriezīsi nožēlojamo zirgasti un sāksi apmeklēt sporta zāli. Bet pārmaiņas tavā ārienē būs sīkums salīdzinoši ar to, kā izmainīsies tava personība. Tu kļūsi par īstenu līderi, nevis tikai tādu, kam ir sertifikāts no Līderības akadēmijas." Bobs sola teju vai biezputras kalnus. "Un ko jūs par to prasāt pretī? Bez maksas ir tikai siers peļu slazdos, un pat tas tikai nosacīti," dzīve Smuidrim tomēr šo to ir iemācījusi. "Skaidrs, ko - tavu dvēseli!" nesamulsis atteic Roberts. "Tātad jūs tomēr mani gribat pievērst savas sektas muļķībām?" - "Nebūt nē, mums patiešām ir nepieciešama tava dvēsele. Tu atteiksies no savas nemirstīgās dvēseles, to labprātīgi ziedojot mums, bet pretī saņemsi laimīgu dzīvi divdesmit piecu gadu garumā. Tu taču esi dzirdējis stāstus par to, kā krustcelēs satiek velnu? Šobrīd tieši šajās krustcelēs tu arī atrodies."

Smuidris pat īsti nezina, ko domāt. Iespējams, viņš ir sajucis prātā. Iespējams, viņš nesatika Bobu un Robertu Madonas un Braslas ielu krustojumā, bet guļ mājās delīrija murgos. Iespējams, viņam viss tikai rādās. Alkohola lietošana tomēr ir kaitīga veselībai. Bet es un tu, lasītāj, mēs zinām, ka tas, kas šobrīd notiek ar Smuidri, ir reāli un patiesi. Ne velti pirms nedaudzām minūtēm pabrauca garām tas zaļgalnpelēkais auto, kas apliecina - šī ir realitāte. Smuidri patiešām krustcelēs kārdina Nelabais (un nav svarīgi, ka ārējie Nelabie ir divi), un tas ir tikai laika jautājums, līdz viņš pateiks: "Līkop!" un parakstīs līgumu ar savām asinīm. Un tad viņš aizbrauks uz Rēzekni, satiks vēl kādu mīklainu vīru un viss notiks tieši tā, kā Roberts nupat teica. Tikām tu un es vēl tikpat ilgi domāsim - kāda tad bija šī stāsta morāle un vai ir vērts savu nemirstīgo dvēseli iemainīt pret divdesmit pieciem gadiem laimes un normālu frizūru.