Akmeņi manās kabatās

Atceros, bērnībā man gadījās redzēt dažas animācijas filmas, kas bija paredzētas pieaugušo auditorijai. Nē, nebija tā, ka tajās būtu rādīta vardarbība vai pretdabiskas dzimumattiecības (ko lai arī es nebūtu domājis ar šo vārdu savienojumu), vienkārši to saturs nebija paredzēts sīkaļām, kurus saistīja rupjš smēķējošs garmatains vilks uz motocikla. Gadi ir aizskrējuši kā stirnas pavasarī, un tagad es skatos tieši tādas multfilmas pēc paša gribas.
Signes Baumanes radītā animācijas filma "Akmeņi manās kabatās" droši vien tikai daļēji ir uzskatāma par Latvijas kino produktu, jo tās režisore jau gandrīz 20 gadus dzīvo otrpus Atlantijas okeānam, taču neskaldīsim matus un dēvēsim to par Latvijas multfilmu. Kā nekā visas tās varones - piecas sievietes, kuras dažādos laikmetos vienojis kas tāds, ko gandrīz vai varētu saukt par dzimtas lāstu, ir nākušas no šīs zemes, kura daudziem ir gana skarba. Pirms iedziļinos detaļās jāatzīst, ka mani ļoti priecē tas, ka šāda multfilma ir tapusi - kā nekā tā varētu būt reālistiskākā Latvijas iespēja daudzu gadu laikā tikt pie pirmās Oskara nominācijas - jo "Akmeņi" uz šo balvu vienlīdz labi varētu pretendēt gan kā filma svešvalodā, gan kā animācijas filma. Protams, ja tās pamatvaloda ir latviešu, par ko es 100% pārliecināts neesmu. Taču skaidrs ir tas, ka tā ir vienlaikus gana vizuāli atraktīva, gan emocionāli uzrunājoša, lai varētu uz kādām dzīvības pazīmēm ārpus obligātajām komplimentu pieklājības frāzēm pamudināt arī kūtros amerikāņu kino kritiķus.
Par ko īsti ir šī filma? Signe Baumane (vai vismaz - Signes Baumenes kino projekcija animētā veidā) stāsta par savas dzimtas sievietēm, viņu likteņiem un dzimtas tumšajiem noslēpumiem, kas allaž bijuši saistīti ar pašnāvību tēmu. Multfilmas aptvertais laika periods sākas pirms vairāk kā simts gadiem un beidzas mūsdienā. Dažādas sievietes, atšķirīgi (lai gan bieži - itin līdzīgi) likteņi, kas allaž beidzas vai nu ar cilpu kaklā vai ko tai stipri līdzīgu. Kādā veidā filmas galvenā varone rod sevī spēkus nesekot daudzo radinieču piemēram - to tu uzzināsi, ja noskatīsies Akmeņus Signes Baumanes kabatās. Vispār jau šis ir ļoti izteikts autorkino (lai arī - multfilmas veidā), kur tā režisore vienlaikus ir arī aizkadra balss īpašniece, producente un droši vien vēl vismaz 10 dažādu darbu veicēja. Filmas sākumā man šķita, ka Baumanes balss nav piemērota kino - pārāk neprofesionāli tā izklausījās un reizēm - itin kaitinoši, taču ar laiku tu saproti, ka tieši tādai ir jābūt filmas galvenajai varonei, ka aktrise ar "UgunsGrēka" vai "Viņas melo labāk" (nav jau tā, ka Latvijā būtu ļoti plašas iespējas filmēties) pieredzi varētu tikai daudz ko salaist dēlī, kamēr Baumanei šis stāsts ir tik ļoti personīgs (patiess vai nē - tas pat nav tik būtiski), ka viņa sevī burtiski iemieso filmu, kurā savijas traģiskais ar dīvaini komisko un smagu kapu humoru. Kā nekā šeit visai intensīvi tiek personificēta vilinošā nāve, kura it nemaz jūras malā nedejo pa akmeņiem, bet ar kuru Baumanes dzimtas sievietes allaž centušās būt pa draugam (divas atsauces uz "Mantu" pēc kārtas). Animēta filma ir ļoti interesantā veidā - tajā savdabīgi salikta kopā zīmētā animācija (patīk man tādi "īsti" zīmējumi, kuros nejūti masu produkta smaku) ar stopkadra animāciju, bez maz vai no leļļu pasaules.
Pilnīgi noteikti šī ir vairāk nekā multfilma un pat spīti savam smagajam saturam, tā tevi neiztukšo un nepadara par zombiju, bet varbūt pat palīdz kļūt labākam un sniedz kādas atziņas. Augstvērtīgs kino - noteikti iesaku noskatīties un ne tikai tādēļ, ka pašmāju kino centieni ir jāatbalsta. (un cik bieži Latvijā top tāda kalibra filmas, kas Karlovu Varu festivālā saņem balvas!?)
2014-09-11
8.5
comments powered by Disqus