Архангельск

Šodien tieši Twitterī lasīju visai intensīvu diskusiju par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi ir grupas Akvarium un Borisa Grebenščikova pēdējo 20 gadu ieraksti, paralēli klausoties ierakstu, kurš varētu kļūt par pēdējo grupas oficiālajā diskogrāfijā. Varbūt gan arī nē - jo īsti skaidrības par BG tālākajiem plāniem nav, bet uz šodienu šis noteikti ir pēdējais grupas albums.
Atsauksmes par "Arhangeļsku" nav sevišķi glaimojošas, pārmetot BG pārmērīgu aizraušanos ar jaunu dziesmu ierakstīšanu, kad jaunu ideju jau sen kā nav bijis. Iespējams, pārmetumi ir vietā - jaunu vēsmu grupas mūzikā nav bijis visai sen, taču man personīgi tas šobrīd sevišķas raizes nesagādā. Ja neesi Akvarium klausījies itin nemaz vairāku gadu garumā, tad tu droši vien arī tik ļoti nejutīsi BG stagnāciju. Turklāt - šaubu nav, ka arī jaunās dziesmas ir pietiekami profesionālas un reizēm arī interesantas savas tematikas dēļ (protams, atkal jau tematikā velti meklēt kaut ko iepriekš nedzirdētu, bet ne jau tikai tie, kas pārvērtīsies, pastāvēs).
Man divas simpātiskākās dziesmas šajā ierakstā šķiet "Капитан Беллерофонт" un "Тайный Узбек". Pirmā liek domāt par "Prāta vētru", bet otrā - par Peļevinu.
Pats BG par šo ierakstu esot izteicies, ka muzikāli tas esot smagākais jebkad izdotais "Akvarium" albums, taču, manuprāt, izņemot industriālā metāla elementus saturošo ievadkompozīciju "Архангельск", nekā diži smaga šajā ierakstā nav. Vai arī man ir citas prasības pret smago mūziku, kas arī ir pilnīgi iespējams. Koncepts ar Arhangeļsku kā vietu, kur dzīvo erceņģeļi man patīk, un vispār jāsaka - nav man nekādu iebildumu pret šo ierakstu. Iespējams, esmu pārāk nenopietns šīs grupas pazinējs, lai būtu prasīgs. Un pilnīgi noteikti zinu, ka gadījumā, ja Akvarium šogad tomēr vēl atbrauks uz Rīgu, es aiziešu viņus apskatīt dzīvajā. Pofig, ka viņu ziedu laiki ir tālā pagātnē.
2013-03-19
7.0
comments powered by Disqus