Oņegins. Komentāri
Perfekts piemērs tam, cik slikti esmu pazīstams ar krievu klasisko literatūru - kad devos uz "Oņegins. Komentāri", es pat īsti nezināju, kas īsti notiek Puškina "Jevgeņijā Oņeginā" - krievu literatūra manā skolā īsti neietilpa pasaules literatūrā (kuru arī patiesībā apskatījām minimāli, jo katru gadu taču vajadzēja noskaidrot jaunākās Raiņa aktualitātes) un arī vēlākos gados Puškins galīgi nav ietilpis manā interešu lokā. Tiesa, diez vai gadījumā, ja šo romānu dzejā es būtu lasījis pats, man būtu iespēja tik labi iepazīt tā tapšanas kontekstu un detaļas ap romānu, kā tas bija līdz ar šīs JRT izrādes apmeklējumu.
Īstenībā gan jāatzīst, ka izpētes darbs, ko bija veicis Alvis Hermanis (galvenokārt, balstoties Jurija Lotmana tekstos), nav nekas fenomenāls - pēc izrādes ieskatījos Wikipedia aprakstā par Oņeginu un patiesībā teju vai viss tur ir atrodams - gan Fjodors "Amerikānis" Tolstojs, gan dueļa noteikumu pārkāpumi, ja nu vienīgi par 132 Puškina sievietēm tur nebija teikts, bet arī tas, tāpat kā mazliet vulgārais klasiķa dzejolis, nav nekas tāds, kas liktu izbrīnā pavērt muti - Interneta laikmetā informācija ir brīvi pieejama un plaši klejojoša, un droši vien vairs tikai skolas literatūras stundās ir saglabājusies klasiķu svētuma aura. Hermaņa izrādē no svētuma nav ne miņas - ne velti Vilis Daudziņš, kurš šajā izrādē ilustrē (atveido nebūtu droši vien īstais vārds) pašu Puškinu savās darbībās līdzinās orangutānam.
Izrādes formāts ir stipri īpatnējs - skatuve ir padarīta ļoti sekla un atrodas daudz tuvāk skatītājiem, nekā tas JRT pierasts (līdz ar to sēžot pirmajā rindā visu laiku jāstaipa kakls), un uz skatuves norit ne gluži "Oņegina" iestudējums, bet drīzāk - tā satura atstāstījums ar atsevišķiem paša Puškina dzejas iestarpinājumiem (oriģinālvalodā), lielāku uzsvaru liekot uz to, kāpēc tajā kaut kas notiek tieši tā, nevis - kas tieši ir tas, kas notiek. Lielisks piemērs tam ir Tatjanas liriskā vēstule Oņeginam, no kuras mums nolasa vien pāris rindas, nobeidzot to ar "un tādā garā", toties gari un plaši pastāstot par to, kāda bija epistolārā kultūra tā laika Krievijā, ko meitene drīkstēja un nedrīkstēja darīt.
Pašu Oņeginu šajā izrādē atveido Kaspars Znotiņš (kura manieres un izdarības nez kādēļ atsauc prātā to cilvēku, kura iesauka ir Sapnis) - tiesa, atkal varbūt precīzāk tomēr būtu teikt "ilustrē", jo aktieri šajā izrādē savus tēlus atveido tā kā trešajā personā, visu laiku saglabājot distanci starp tekstu un izrādi. Tāpēc jau tie ir Oņegina komentāri, nevis pats Oņegins. Viņa dendijiskais varonis ir tik ļoti teatrāls, ka pat šajā stipri vien pārspīlētajā izrādē uz pārējo fona šķiet īpaši nedabisks, bet tas noteikti nav nekāds izrādes trūkums.
Grūti iedomāties, ka uz "Komentāriem" varētu bieži tikt vestas klases literatūras stundās, lai gan tas noteikti būtu daudz vērtīgāk un saistošāk nekā šo literatūras darbu iepazīt "atbilstoši kanonam", taču man ir pamatotas aizdomas, ka mūsdienu tikumīgajā pasaulē skolēni nekādos apstākļos nedrīkst dzirdēt to Puškina dzejoli, kura leksiku viņi jau sen ir apguvuši pagalmā un vienaudžu vidū.
Man ļoti patika - smējos daudz, tiku lieliski izklaidēts un itin daudz jauna uzzināju. Tai skaitā to, ka pirts kultūra bija viens no Krievijas ieročiem pret mēri.
Īstenībā gan jāatzīst, ka izpētes darbs, ko bija veicis Alvis Hermanis (galvenokārt, balstoties Jurija Lotmana tekstos), nav nekas fenomenāls - pēc izrādes ieskatījos Wikipedia aprakstā par Oņeginu un patiesībā teju vai viss tur ir atrodams - gan Fjodors "Amerikānis" Tolstojs, gan dueļa noteikumu pārkāpumi, ja nu vienīgi par 132 Puškina sievietēm tur nebija teikts, bet arī tas, tāpat kā mazliet vulgārais klasiķa dzejolis, nav nekas tāds, kas liktu izbrīnā pavērt muti - Interneta laikmetā informācija ir brīvi pieejama un plaši klejojoša, un droši vien vairs tikai skolas literatūras stundās ir saglabājusies klasiķu svētuma aura. Hermaņa izrādē no svētuma nav ne miņas - ne velti Vilis Daudziņš, kurš šajā izrādē ilustrē (atveido nebūtu droši vien īstais vārds) pašu Puškinu savās darbībās līdzinās orangutānam.
Izrādes formāts ir stipri īpatnējs - skatuve ir padarīta ļoti sekla un atrodas daudz tuvāk skatītājiem, nekā tas JRT pierasts (līdz ar to sēžot pirmajā rindā visu laiku jāstaipa kakls), un uz skatuves norit ne gluži "Oņegina" iestudējums, bet drīzāk - tā satura atstāstījums ar atsevišķiem paša Puškina dzejas iestarpinājumiem (oriģinālvalodā), lielāku uzsvaru liekot uz to, kāpēc tajā kaut kas notiek tieši tā, nevis - kas tieši ir tas, kas notiek. Lielisks piemērs tam ir Tatjanas liriskā vēstule Oņeginam, no kuras mums nolasa vien pāris rindas, nobeidzot to ar "un tādā garā", toties gari un plaši pastāstot par to, kāda bija epistolārā kultūra tā laika Krievijā, ko meitene drīkstēja un nedrīkstēja darīt.
Pašu Oņeginu šajā izrādē atveido Kaspars Znotiņš (kura manieres un izdarības nez kādēļ atsauc prātā to cilvēku, kura iesauka ir Sapnis) - tiesa, atkal varbūt precīzāk tomēr būtu teikt "ilustrē", jo aktieri šajā izrādē savus tēlus atveido tā kā trešajā personā, visu laiku saglabājot distanci starp tekstu un izrādi. Tāpēc jau tie ir Oņegina komentāri, nevis pats Oņegins. Viņa dendijiskais varonis ir tik ļoti teatrāls, ka pat šajā stipri vien pārspīlētajā izrādē uz pārējo fona šķiet īpaši nedabisks, bet tas noteikti nav nekāds izrādes trūkums.
Grūti iedomāties, ka uz "Komentāriem" varētu bieži tikt vestas klases literatūras stundās, lai gan tas noteikti būtu daudz vērtīgāk un saistošāk nekā šo literatūras darbu iepazīt "atbilstoši kanonam", taču man ir pamatotas aizdomas, ka mūsdienu tikumīgajā pasaulē skolēni nekādos apstākļos nedrīkst dzirdēt to Puškina dzejoli, kura leksiku viņi jau sen ir apguvuši pagalmā un vienaudžu vidū.
Man ļoti patika - smējos daudz, tiku lieliski izklaidēts un itin daudz jauna uzzināju. Tai skaitā to, ka pirts kultūra bija viens no Krievijas ieročiem pret mēri.
2016-11-08
comments powered by Disqus