An American in Paris

Amerikānis Parīzē noteikti ir viens no tiem mūzikliem, kas kalpoja par iedvesmu 2016. gada megagrāvējam "La La Land" - kā nekā šī filma savulaik nogrāba veselus sešus Oskarus, tai skaitā par gada labāko filmu, un kamēr "La La Land" varonis tikai apjūsmo džezu, bet patiesībā itin maz to reāli spēlē, "An American in Paris" mūzikas autors ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta amerikāņu (un pasaules) komponistiem Džordžs Geršvins - viens no tiem cilvēkiem, bez kuriem džezs patiešām būtu tukšāks.

Patiesībā jau sākotnēji "Amerikānis Parīzē" bija tieši muzikāls skaņdarbs - uzrakstīts vēl 1928.gadā, tas filmā kļuva par skaņu celiņu vienai no iespaidīgākajām deju ainām Holivudas vēsturē - 17 minūtes gara baleta aina ar košām un mainīgām dekorācijām, kurām par pamatu kalpoja izcilu franču mākslinieku darbi. Nav tā, ka es būtu pārmērīgs deju ainu cienītājs kino (ne velti mana visu laiku iecienītākā deju filma ir "The Matrix"), bet par šo risinājumu patiešām - visu cieņu, ieskaitot to, ka tas pasākums bija gan milzīga budžeta pozīcija, gan pietiekami drosmīgs māksliniecisks gājiens (kas ļauj lielā mērā piemirst to, ka filmas dramatiskās līnijas atrisinājums ir gaužām klišejisks).

Filmas stāsts ir sekojošs: Džerijs ir amerikānis, izbijis karavīrs, kas pēc kara beigām ir palicis Parīzē un mēģina izsisties kā mākslinieks. Viņā un viņa darbos ieskatās bagātā Milo, kas kļūst par viņa patronesi un vēlas kļūt par viņa sirdspuķīti, bet viņš pats tikām ieskatās jaunajā Līzā, kura (viņam nezinot) ir līgava viņa drauga draugam. Nekā sevišķi pārsteidzoša visā šajā sižetā nav, bet kopā viss sastiķējas gana labi un patiesībā runāšanas/dziesmu attiecība filmā ir itin adekvāta, uz nerviem nekas nekrīt, ik pēc pāris minūtēm bez vajadzības neviens dziedāt nesāk. Protams, būtisks apstāklis šajā filmā ir tas, ka gan Džīns Kelijs, gan Leslija Kerona savas karjeras sāka kā dejotāji un nevis kā aktieri, līdz ar to horeogrāfija filmā ir satriecoša (skaidrs, ka ar visiem mūsdienu tehnoloģiju sasniegumiem un acu apmānīšanu, tāpat kaut ko tādu no Raiena Goslinga un Emmas Stounas tu nesagaidīsi). Jā, nenoliedzami filma būtu iespaidīgāka, ja tā būtu arī filmēta Parīzē, nevis Holivudas paviljonos, tādējādi vēl par kādiem 10 grādiem uzkarsējot tās atmosfēru, bet ko nu to no tā laikmeta Holivudas gribēsi - skaidrs, ka Parīze tur sastāv no dažām pastāvīgi atkārtojamām vietām un ja tu šajā pilsētā piedāvāsi meitenei satikties krodziņā "Pie tilta", viņa uzreiz zinās par to, kas tā ir par vietu, ko tu domā.

Jā, noteikti būtu jāuzslavē Leslijas Keronas izvēle vadošās meitenes lomā - lai arī viņu droši vien nevar nosaukt par skaistuma etalonu, viņa ir atšķirīga - tajā laikmetā, kad Holivudas standarti aktieru un aktrišu skaistumam bija izcili ierobežojoši un vienu vadošo zvaigzni no otras normālam cilvēkam atšķirt bija itin neiespējami, viņa ar pūli nesaplūda (salīdzinoši atšķirt Džīnu Keliju no Džordža Getarija te ir daudz grūtāk).

Es neietu tik tālu, lai apgalvotu, ka šī filma būtu absolūts šedevrs un visu savu Oskaru cienīga (kā nekā tajā pat gadā iznāca arī "Rashomon" un "A Streetcar Named Desire"), bet - itin kvalitatīvs izklaides tipa kino.
2017-04-06
7.5
comments powered by Disqus