Anna Karenina

Nezinu, vai tu būsi pārsteigts, ja atklāšu tev, ka Ļeva Tolstoja klasisko romānu "Anna Kareņina" neesmu lasījis. Droši vien, nebūsi vis. Ar klasisko literatūru vispār manas attiecības nav sevišķi tuvas, bet Ļevam Tolstojam, manuprāt, bija pat pēc viņa laikmeta standartiem pārmērīga nosliece izplūst milzīgā liekvārdībā. Un grāmatas ar apjomu tuvu 1000 lappusēm es lasu gaužām reti. Mūsdienu steidzīgajā interneta laikmetā, kad cilvēkiem parasti nepietiek laika (tā viņi apgalvo) izlasīt pilna garuma rakstu ziņu portālā, tā vietā tikai apskatoties uz bildēm no Bostonas maratona, neko vairāk gribēt arī nevar. Eh, man tomēr liekvārdība arī ir raksturīga.
Filma mani patiesībā interesēja tikai viena tajā iesaistītā cilvēka dēļ. Un, nē, tā nav skaistā Kīra Naitlija, lai gan viņa, protams, ir skaista. Filmas scenāriju ir uzrakstījis Toms Stopards - tas pats britu dramaturgs, kas radīja "Arkādiju", "Iemīlējušos Šekspīru" un vēl arī pats režisēja "Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši". Nezinu, cik ļoti brīvi viņš rīkojas ar grāmatas sižetu (neesmu lasījis), bet postmodernu rotaļu filmā netrūkst.
Sāksim kaut vai ar to, ka filmas lielākā daļa ir radīta tā, it kā tā norisinātos uz teātra skatuves, izmantojot dekorācijas reālas Maskavas vai Sanktpēterburgas vietā, personāžiem reizēm pārvietojoties pa aizkulisēm, mainoties dekorācijām, izmantojot papīra sniegu un tamlīdzīgi. Protams, tas viss uzsver notiekošā nosacītību. Šī noteikti ir no tām filmām, kur ļoti svarīgi ir tas, kā viss tiek pasniegts - tā sniedz neapstrīdamu estētisko baudījumu, kas ir primārs pār Annas Kareņinas un Vrosnka mīlas dēku. Vai arī nav - atkarībā no tā, uz ko tu filmā vairāk skaties. Bet man patiešām visvairāk atmiņā iespiedīsies tas, cik perfekta ir filmas horeogrāfija, kā ainas pārplūst no vienas uz otru. Pilnīgi noteikti tā nav vienkārši romāna ekranizācija, tā ir interpretācija, un lielā mērā tā ir jaunrade.
Sižetu neatstāstīšu, nav svarīgi. Katrā ziņā "Anna Kareņina" ir viens no tiem darbiem, kuru saturu (manuprāt) cilvēki vismaz aptuveni zina, pat grāmatu nelasījuši, bez maz vai kā Bībeles gadījumā. Un es taču tev aprakstā nestāstītu, ka "The Passion of the Christ" beigās Jēzu piesit krustā. Oops, nejauši pastāstīju.
Es neapgalvošu, ka šī būtu viena no labākajām manis jebkad redzētajām filmām, taču tā noteikti ir viena no saistošākajām klasikas interpretācijām, ko esmu redzējis, bet formas ziņā tā varētu līdzināties gan "Synecdoche, New York", gan Larsa fon Trīra "Dogvilai".
2013-04-23
8.0
comments powered by Disqus