Kazhes pierakstu burtnīca

Zaļais kakadu diez vai ir ierindojams Šniclera ievērojamāko dramatisko darbu vidū, bet ja jau man sanāca to lasīt - tad sanāca. Un bieži vien ir tā, ka mazāk nozīmīgie ievērojamu rakstnieku darbi sevī satur kādus pārsteigumus - gan tālab, ka tie ir mazāk pretenciozi, gan tālab, ka tu vari rakstnieku iepazīt no citas puses. Nezinu, cik lielā mērā to var attiecināt uz šo lugu, bet kādas 40 minūtes izklaides tā man sarūpēja (lasāmā materiāla tur patiešām nav sevišķi daudz, varbūt minūšu pat bija vēl mazāk).

Groteskas darbība risinās Parīzē Lielās franču revolūcijas sākumā, un risinās tā krodziņā, kurš vienlaikus pilda ļoti specifiska teātra funkcijas. Proti, krodziņa saimnieks ir izbijis teātra direktors, kurš atradis diezgan īpatnēju pielietojumu aktieriem - tie viņa krodziņā sarūpē ļoti kolorītu publiku, kuras dēļ krodziņu apmeklē aristokrāti. Galvenokārt tas nozīmē, ka aktieri atveido dažāda veida laupītājus un sabiedrības padibenes, radot bagātniekiem iespēju sev pavisam blakus sajust bīstamību, taču vienlaikus tā ir kontrolēta bīstamība (proti - ne gluži īsta). Taču situācija sāk kļūt drusku jautrāka, kad ielās sākas nemieri un tuvojas Bastīlijas krišana - un arvien grūtāk kļūst saprast, kurš ir aktieris un kurš nē un kuram kura loma ir īstā. Aktieri, kas pārmērīgi daudz laika veltījuši dažādu noziedznieku un dumpinieku attēlošanai, paši pamazām sāk pārvērsties par noziedzniekiem un dumpiniekiem, bet aristokrāti, kuri uz krodziņu nāk apskatīt blēžus un ļaundarus, itin bieži paši tieši tādi arī ir. Aktieru vidū iemaldās arī kāds jauns vīrietis, kurš patiešām ir reāls noziedznieks, kas nupat izlaists no cietuma, kur sēdējis par savas tantes (un vienlaikus - mīļākās) slepkavību un kuram itin grūti klājas pārliecināt publiku, ka viņš nav galīgs diletants noziedzības atainošanas jautājumos.

Lieki teikt, ka Šniclera spēle nav pārmērīgi nopietna - šajā darbā nav sevišķi lielas lomas sociālajam un/vai idejiskam aspektam, vairāk viņu interesē spēle pati par sevi - un arī luga jau ir par teātri, drusku pievēršoties tādai kā meta mākslai. Un man patika. Skaidrs, ka materiāla te ir par maz pat vienkāršai teātra izrādei (teātrī tā sākotnēji tika izrādīta komplektā ar divām citām Šniclera īslugām), bet kā vienkārša vakara izklaide tā man patika itin labi.