Koncerts Kalnciema kvartālā

Kā izlasīju kādā grupas promo aprakstā, "Audience Killers uzsver – viņu mūzika nav nekāds disko, bet gan sintī-pops un dance-roks, kas iekustinās jebkuru publiku." Nezinu, nezinu, varbūt es esmu pārāk kritisks, bet manās acīs līdz statusam "iekustināta publika" Auditorijas slepkavām uzstājoties Kalnciema kvartālā, bija patālu. Kas vēl bija patālu - tā biju publika attiecībā pret skatuvi - jau koncerta pašā sākumā nebija tā, ka lielākā cilvēku drūzma bija tieši pašā skatuves priekšā, bet koncerta gaitā pirmās rindas gandrīz pilnībā izgaisa, cilvēkiem izvēloties pļāpāt drusku nostāk no mūziķiem. Protams, Kalnciema ielas publika nav pats objektīvākais rādītājs, jo tur tomēr ļoti augsts procents cilvēku patiešām nāk papļāpāt un iedzert vīnu un varbūt (bet tikai varbūt) paklausīties kāda mākslinieka uzstāšanos, un tomēr arī šeit gadās koncerti ar aktīvāku un mazāk aktīvu publikas iesaisti, un Audience killers uzstāšanās šajā ziņā galīgi ar labiem sasniegumiem lepoties nevarēja. Atbilstoši maniem novērojumiem, publikā bija aptuveni viena meitene, kas daudz maz aktīvi dejoja un dziedāja līdzi.
DSC01607

Iemesls, kālab es vispār gāju uz Audience Killers uzstāšanos, bija tāds, ka Andrejs viņu pērn iznākušo albumu bija novērtējis kā vienu no labākajiem gada veikumiem pašmāju mūzikā, un Andreja viedoklī es parasti ieklausos. Tiesa, ja tā padomā, ka alternatīvās un indie popmūzikas kategorijā par labāko viņš bija atzinis "Stūrī zēveles" veikumu un arī tā nav pati aizraujošākā koncertgrupa, tad varbūt nav nemaz tik ļoti pārsteidzoši, ka arī Audience Killers sevi neatklāja kā koncertspēlēšanas dūžus. Skatuves noformējumā un abu dziedošo grupas dalībnieku tērpos dominēja folijas notis, bet būtu pārspīlējums teikt, ka es sapratu - kālab. Tikām viņu spēlētajā mūzikā dominēja tādi elementi, kas mani visbiežāk ne pārmērīgi iepriecina - itin liela daļa muzikālā materiāla bija jau gatavu celiņu veidā, proti, ne uz vietas spēlēta - tas attiecas gan uz instrumentālajām partijām, gan šādu tādu vokālu, plus vēl es galīgi neesmu liels cienītājs mūsdienās tik populārajai praksei, ka pēc balss tu bieži nespēsi atšķirt, kurš dzied - puisis vai meitene. Nezinu, kādiem ārzemju māksliniekiem visbiežāk tiek pielīdzināts šis kolektīvs, bet man laikam vizuāli visvairāk viņi atsauca prātā Chairlift, kurus pērn redzēju spēlējam Portugālē - gan grupas sastāva dēļ, gan skanējuma, gan raisīto emociju trūkuma dēļ. Iespējams, ierakstā tu vari izbaudīt šo mūziku, bet koncertā nekādas citas sajūtas kā "meh" man neradās - un tā vismaz izskatījās, ka ne man vienam. Īsti par labu šajā situācijā nenāk arī tas, ka starp kompozīcijām nav paužu, mūziķi nekomunicē ar publiku un tikai laiž vienu gabalu pēc otra. Un tā nu sanāk, ka neviena dziesma man atmiņā nenosēdās (nav jau tā, ka es tās būtu zinājis iepriekš) un vēlme apgādāties ar viņu albumu (kura teorētiski pirms koncerta bija) praktiskā iegādē nepārvērtās.

Atkal jau atkārtojās tas pats, kas ar Franco Franco uzstāšanos - mēģinājums izkāpt ārpus savam muzikālās komforta zonas man nevainagojās ar panākumiem, vienīgi šī koncerta laikā sapratu, ka tomēr Franco Franco bija drusku labāki, nekā man iepriekš šķita - tur vismaz bija enerģija, kamēr šeit...
2016-06-15
6.5
comments powered by Disqus