Все мы дети своего времени: истории жизни русских в Латвии

Tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība, man bija tāds piepelnīšanās veids kā teksta pārdzīšana no audiokasetēm uz datoru caur personīgo procesoru - proti, atšifrēšana. Ne tik senos laikos,kad biju tipisks sorosīts, tā bija diskusiju atšifrēšana, bet sākotnēji kaut kas diezgan tuvs šīs grāmatas saturam - tas bija LU Jūdaikas studiju centra vajadzībām un tie bija Latvijas ebreju dzīvesstāsti (atslēgas vārds - Latvijas, nevis LPSR). Atceros, ka tā galīgi nebija viegli nākoša nauda - un ne tikai tālab, ka ebreju likteņi 2. Pasaules kara gados nebija diez ko komiski, bet arī tādēļ, ka cilvēkiem gados ne vienmēr ir izcila dikcija un arī garākā teikumā domas pavediens var kaut kur aizpeldēt. Kālab es par to stāstu? Tādēļ, ka es saprotu, cik daudz darba ir jāiegulda, lai taptu šāda grāmata (un tas - ņemot vērā tikai tehnisko pusi, piemirstot to, ka grāmatas varoņus vispirms vajag uzmeklēt, ar viņiem ir jāveido kaut kāda saruna, jo daudzi nemaz tā nevar bez uzvedinošiem jautājumiem ņemt un izstāstīt svarīgāko par savu dzīvi).

Neesmu īsti noskaidrojis, kas un kāpēc šo grāmatu izdeva (manās rokās tā nonāca digitālā formātā kā bezmaksas pieejama literatūra las.am resursā), bet mazliet izstāstīšu tās konceptu: tātad, tie ir 15 Latvijā dzīvojošo krievu autobiogrāfiski stāsti, kuri neseko nekādiem stingriem priekšrakstiem - paši varoņi ir izcēluši to, kas viņiem šķitis būtiskāks, nenotiek nekāda konfrontācija vai mēģinājumi pierādīt, ka kaut kas tur pateiktais nav gluži patiess. Vecākie no varoņiem pieredzēja vēl laiku pirms 2. Pasaules kara, kamēr pati jaunākā sieviete piedzima faktiski jau gandrīz Perestroikas apstākļos. Tāpat varoņu vidū ir gan tādi, kuru senči Latvijas teritorijā dzīvojuši jau dažus gadu simtus, gan arī tādi, kuri šeit iebraukuši relatīvi nesen. Un arī reģionālās piesaistes nav - pārstāvēti ir gan rīdzinieki, gan mazāku pilsētu iedzīvotāji, gan laucinieki. Sākas grāmata ar gados vecāko cilvēku stāstiem, beidzas - ar jaunākajiem.

Kā jau tas ir reālu stāstu gadījumā, īsti nevaru vērtēt pašu stāstu saturu: cilvēki stāsta to, ko paši uzskata par vajadzīgu, un arī viņu dzīves ir tādas, kādas tās ir. Protams, var kādā situācijā, ka grāmatas sastādītāji būtu varējuši kāda varoņa vietā izvēlēties citu - ar labākām stāstītāja dotībām vai ar kolorītāku dzīvesstāstu, bet vienlaikus - reizēm arī vajag tos vienmuļos un ne pārāk aizraujošos cilvēkus atcerēties, jo tādu taču reāli ir vairums. Protams, no 15 cilvēkiem veidot kādus vispārinājumus ir diezgan absurdi, tomēr kopumā diezgan pamatīgi jūt atšķirību starp tā sauktajiem "Latvijas krieviem" un pārējiem. Proti, cilvēki, kuriem te jau sen kā ir ģimenes saknes, daudz vairāk savos stāstījumos identificējas ar Latviju kā savu dzīvesvietu, kamēr iebraucēji - drīzāk ar pilsētu, kurā dzīvo, nevis kaut ko plašāku. Proti, tu vari būt rīdzinieks vai liepājnieks, bet ne "latvijietis" (ja pastāvētu šāds termins). Lai gan arī, protams, ne vienmēr tas tā ir. Un, protams, Latvijas krievi parasti nesūdzas par to, cik grūti ir iemācīties latviešu valodu un ka viņiem jau to sākotnēji bija gribējuši, bet kaut kā nesanāca (un tā daudzu gadu desmitu garumā arī neizdevās atlicināt laiku).

Vēl viena būtiska tendence, kas parādās teju visur - nolāpītais pilsonības jautājums. Šī nebūtu īstā vieta, kur klārēt manu pozīciju šajā jautājumā (īsais kopsavilkums - uzskatu, ka Pilsonības likums ir radījis daudz sūdu, bet arī "nulles variants" nebūtu labāks, tur vajadzēja smalkāku risinājumu), bet mani vienmēr ir mulsinājis tas, ka vienmēr un visur ir runas (no krievu puses galvenokārt) par to, cik vienoti latvieši un krievi bijuši Atmodas laikā, un kā visi par neatkarību balsojušie krievi tikuši pievilti, nesaņemot Latvijas pilsonību. Taču dīvainā kārtā gan manas bērnības atmiņas, gan oficiālie rezultāti kā Augstākās Padomes vēlēšanās, tā arī referendumā īsti neliecina ne par kādu vienotību un nedalītu atbalstu neatkarības idejai, kas tikai apliecina - problēmas bija arī tolaik. Par problēmām sadzīvē starp latviešiem un cittautiešiem Padomju Latvijas apstākļos grāmatas varoņi diezgan izteikti klusē, taču vismaz viens no viņiem (ja kas - mūsdienās sekmīgs uzņēmējs) atzīst, ka balsojis Pret neatkarību. Par to viņam - visu cieņu (ne jau par balsošanu pret, bet par nestrādāšanu kolektīvā mīta labā)!

Kopējais iespaids par grāmatu bija tāds, ka lasīt to bija interesanti, lai arī brīžiem gadījās pasāžas, kurām gribējās pārskriet ātrāk pāri. Skaidrs, ka nekādu kopskatu par Latvijas krieviem tu šādā apkopojumā neiegūsi, bet dažādus skatījumus uz realitāti redzēsi gan.
2018-03-02
7.5
comments powered by Disqus