Kazhes pierakstu burtnīca

Melnkalnē mums bija divi iespējamie maršruti, par kuriem ilgāku laiku domājām - kuru izvēlēties. Šajā izteikti nelielajā valstiņā (kāda piektā daļa Latvijas) ir plašs gan dabas, gan cilvēku radītu objektu piedāvājums. Viens variants bija braukt gar piekrasti un apskatīt gleznainās (un, kā varēja prognozēt - tūristu pārbāztās) pilsētiņas un jūru, otrs - doties pa iekšzemi, kur atrodas kalni (kā bez tiem valstī, kurai pat nosaukumā ir Kalns) un upju kanjoni. Domājams, citos apstākļos mūsu izvēle būtu kritusi par labu kalniem, bet drēgnā un lietainā laikā, kad reizēm bija pagrūti rast sevī motivāciju vispār kāpt ārā no auto, drošākais variants šķita piekraste - ko mums arī nenācās nožēlot.


Par Melnkalnes piekrastes pilsētiņām, no kurām lielākā un relatīvi zināmākā ir Kotora ar tās Venēcijas ēras laika nocietinājumiem, var teikt - tās ir ļoti glītas, koptas un līdzās tūristiskumam - dzīvas, vismaz salīdzinoši ar Dubrovniku, kurā autentiskuma nav ne miņas, šeit tā ir itin daudz. Protams, daudz te ir arī Krievijas tūristu, kuriem jūra allaž ir šķitusi ļoti tīkama. Nezinu, vai ir svarīgi tagad noskaidrot, kurās tieši pilsētiņās mēs piestājām, jo diez vai mani vai tevi tas tik ļoti satrauc - un principā jau viņas viena otrai ir ļoti līdzīgas. Sekojot Bulgārijas Eņģeļa ieteikumam, mums nebija ieceres paviesoties valsts galvaspilsētā Podgoricā, kas esot vienīgā neglītā vieta visā Melnkalnē, tā vietā pastaigājām gar jūras krastu (man - vēl viena pelde!).



Pēdējā no Melnkalnes piekrastes pilsētām - Ulciņā - mums ir rezervēta naktsmītne (galīgi ne centrā), taču rodas ļoti nopietnas problēmas ar tās atrašanu. Adrese ir kaut kādā mistiskā ielā, vēl mistiskākā vietā. Vispār Ulciņa ir diezgan biedējoša pilsēta - tā atrodas netālu no robežas ar Albāniju, liela daļa pilsētas iedzīvotāju arī ir albāņu, krievu tūristus te vairs nemana, viss ir vienkāršāks un netīrāks nekā vairāk uz valsts rietumiem. Kā nekā vienīgais mērķis kādam nonākt Ulciņā ir, lai dotos tālāk uz Albāniju. Un cik daudz tūristu dodas uz Albāniju? Pareizi - ne visai daudz. Kādus tik variantus mēs neizmēģinām, lai atrastu mūsu naktsmājas vietu - izbraukājam vairākas ielas (arī tādas, kurās īpaši komfortabli nejūtamies, te jau esam nonākuši tajā pasaulē, kur mani tik ļoti nepārsteigtu pamošanās no rīta bez kādas nieres), ar Marinas starpniecību no Latvijas un Interneta dabonam vairākus variantus koordinātēm, kur mums jādodas, bet tur nekā nav. Pavaicāju kādai sievietei, vai viņa nezina mums vajadzīgo adresi. Nezina, bet ieiet mājā pajautāt kādam vecākam cilvēkam, kurš arī nezina. Izmisuma vēl gluži nav, bet nākas vien zvanīt uz viesnīcu (nav gan skaidrs, kā mums tur palīdzēs, bet citu variantu nav). Paskaidroju, kur tieši esam, un pretī atbilde: "Gaidiet! Tūliņ atbrauksim jums pretī!" Un patiešām pēc piecām minūtēm klāt ir vīrs uz motorollera, kurš īsti nerunājot angliski dod mums zīmi, ka jāseko viņam. Izrādās, ka viesnīca ir daudz tālāk, nekā mēs to bijām iedomājušies, un paši saviem spēkiem mēs to nemūžam nebūtu atraduši. Toties tā ir tīra, plaša un (dabiski) ļoti lēta.

Vēl priekšā ir vakariņas, kuru vajadzībām dodamies uz pilsētas centru, kurā izrādās, ka ir mežonīga satiksme - pat noparkot auto izrādās pamatīgs izaicinājums, no vienas vietas mūs izdzen policists un tad nu noparkojamies patālāk no centra, bet vismaz pie kārtējā gardā ēdiena jātiek. Pilsētā šķiet, ka ir ļoti daudz jauniešu un visi šie jaunieši šajā ceturtdienas vakarā tusē centrā - meitenes tērpušās tik īsos svārkos, ka man būtu jājautā viņām (kā jau albānietes viņas taču ir musulmanietes), vai viņas nesatrauc, ka Allāhs skatās; puiši tikām saželejotiem matiem, saulenēs, nu, vispār tu saproti.

Tā kā vakarā mēs Ulciņu diži apskatījuši neesam, es šādu iespēju izmantoju nākamajā rītā, dodoties kārtējā skrējienā, kurā gandrīz vai apskatu cietoksni (proti, redzu mūrus), tiesa tas tāpat nozīmē, ka fotogrāfijas šajā pilsētā man netop, jo kameru līdzi skrējienos neņemu, bet nav jau arī nekā tik grandioza te, ko redzēt. Pilsēta kā pilsēta - centrs galīgi nav biedējošs un par saviem iekšējiem orgāniem nesatraucos.

Ulciņai seko mana gaidītākā valsts mūsu ceļojumā. Nē, nav tā, ka es būtu tik lielā sajūsmā par Intara Busuļa dziesmu, bet gluži vienkārši šī ir viena no kolorītākajām Eiropas valstīm ar ļoti īpatnēju vēsturi: ilglaicīgo būšanu ar PSRS nedraudzīgas komunistiskas valsts statusā, vēl neseniem laikiem, kad Albānijā praktiski nebija citu automašīnu kā veci Mersedesi, visur izbūvētajiem bunkuriem un pilnīgi atšķirīgajiem no citām Eiropas valstīm cilvēkiem - lai gan viņi ir indeoeiropieši, bet tomēr visai citiem nelīdzīga zara un vēl ar ļoti apšaubāmu reputāciju - apmērām līdzīgu kā romiem.


Mūsu pazīšanās ar Albāniju sākas ar Škodras (Shkodër) cietoksni. Cietoksni gan patiesībā sauc Rozafas vārdā, bet vienkāršības labas to saistu ar Škodru. Šajā vietā nocietinājumus būvējuši vēl senie romieši, bet mūsdienās saglabājies cietoksnis, kuru veidojuši laikos, kad šī Albānijas daļa piederēja Venēcijas republikai. Vispār gan galīgi nav tālu no tā, ka mēs cietoksnī varētu neiekļūt, jo mūsu rīcībā nav ne miņas no albāņu naudas, bet par to, vai arī šeit varēs norēķināties ar eiro, galīgi neesam pārliecināti. Tiesa, viss iziet gaužām veiksmīgi - cietoksnī mēs dodamies sekojot kādai vācu tūristu grupai, šķiet, ka biļešu pārdevējs pieņem, ka mēs esam daļa šīs grupas un neko no mums nepaprasa. Mēs arī neiebilstam. Interesantā kārtā mirkli vēlāk arī vāciešu gide painteresējas, vai mēs esam viņas grupā.


Izstaigājam cietoksni, kura lielākā vērtība droši vien ir skats uz Škodras ezeru (tas ir lielākais ezers Balkānos, daļa no tā atrodas Melnkalnes, bet daļa - Albānijas pusē), tajā gan es diemžēl neesmu peldējies. Pēcāk atrodam savu pirmo slēpni Albānijā, un dodamies no šīs valsts prom. Ko? Jau prom! Tad ta nu gan bija! Nē, patiesībā tik traki gluži nav - mēs vēl būsim atpakaļ, bet tagad mums ir jāpaviesojas Kosovā. Ar Kosovu vienkārši situācija ir tāda, ka ne no visām pusēm tajā var iebraukt (skaidrs, ka ar Serbiju tai nav atvērtas robežas) un Albānija ir drošākais ceļš, tāpēc mums ir paredzēta īsa ekskursija pa Kosovu, un no turienes mēs vēlreiz iebrauksim Albānijā, lai dotos uz tās galvaspilsētu Tirānu. Bet vispirms ceļš mūs vedīs uz Prištinu - pilsētu, kuras vārds diez vai daudziem eiropiešiem bija zināms pirms deviņdesmito gadu beigām, un pilsētu, kura mūsdienās ir galvaspilsēta starptautiski visatzītākajai neatzītajai Eiropas valstij.