Licensed to Ill

Ja nemaldos (un es reti maldos vai vismaz reti atzīstu savas kļūdas), šis ir pirmais hiphopa albums, ko apzināti esmu noklausījies pilnā garumā, un vēl vairākas reizes. Vai tas nozīmētu, ka turpmāk tērpšos platās biksēs ar stakli ceļgalu augstumā un savā leksikā ieviesīšu vārdu "nigga"? Stulbs jautājums, nigga!
Vispār jau Beastie Boys man šķiet klausāmi tālab, ka viņu daiļradē muzikālais pavadījums ir ar izteiktiem roka elementiem (bet par laimi tur nav pārmērīgi liela līdzība ar deviņdesmito gadu fenomenu - ņūmetālu). Turklāt šamējo šarma lielu daļu veidā tas apstāklis, ka visa trijotne - Mike D, Ad-Rock un MCA - izklausās pēc dorkiskiem ebreju puišiem (kādi viņi, protams, arī tolaik bija), līdz ar to tajos brīžos, kad viņi kā jau normāliem reperiem pieklājas, nodarbojas ar lielīšanos, tas izklausās smieklīgi un nevis truli. Un, protams, tā nav nejaušība, ka "No Sleep Till Brooklyn" ģitāras partiju ir iespēlējis čalis no Slayer - šis ieraksts ir pietiekami interesants arī muzikāli, ne tikai asprātīgo tekstu un smieklīgo tembru dēļ. Turklāt ieraksts ir gana daudzveidīgs, tur pat atrodas vieta tādām novelty variācijām kā "Girls":

Skaidrs, ka lielākos šī ieraksta grāvējus tu zini labi (ja, protams, esi "pareizās" paaudzes cilvēks) - "(You Gotta Fight) For Your Right (to Party)", "No Sleep Till Brooklyn", "Brass Monkey".
Man gan personīgi kaut kā visvairāk piedūra "She&39;s Crafty":

Kopumā - lielisks ieraksts, kas labi pildīja skaņu celiņa funkcijas pirmajā tradicionālajā Zasulauka atklātajā meistarībā novusā, motivējot Raiti uz lieliem darbiem.
2014-03-03
8.0
comments powered by Disqus