Replay

Benjamina Štaina romāns "Replay" jeb "Atkārtojums" vēsta par tēmām, kas mūsdienu lasītājam ir aktuālas, skaidras, saprotamas un reizēm satraukumu raisošas. Tā saturs ļoti labi sasaucas ar seriālu "Black Mirror", sakombinējot fantastikas (vai nākotnes paredzējuma) elementus no vairākām tā sērijām. Tiesa, plaģiātu ne vienā, ne otrā virzienā īsti nevar pārmest - centrālākā šīs grāmatas tehnoloģiskā ideja seriālā parādījās tādā laikā, kad romāns, domājams, atradās tipogrāfijā, proti, te lielākais var runāt par vienlaicīgi gaisā virmojošām idejām.

Štains savā visai pieticīgajā apmēros romānā ir pamanījies pievērsties tik plašam saturiskam un stilistiskam spektram, ka citam autoram ar to būtu pieticis veselai romānu sērijai (vai precīzāk - virknei savstarpēji nesaistītu romānu). Šajā grāmatā tu atradīsi gan tipiskus zinātniskās fantastikas elementus, gan orvelisku antiutopiju, gan mistiku un misticismu ar maģiskā reālisma elementiem, gan lielu daudzumu erotikas, gan iedīgļus sieviešu auditorijai adresētam mīlestības stāstam, gan vēsturisku ieskatu džeza un Latiņamerikas politikas pasaulē. Īsi sakot - kiš-miš ar rozīnēm. Laikam jau par spīti daudzajām atsaucēm uz Orvelu visvairāk Štainu varētu būt ietekmējis Haruki Murakami - ļoti daudzi paņēmieni šajā grāmatā ir tieši Murakami gaumē, ieskaitot to, ka galvenais varonis ir tāds tipisks bezkrāsu Cukuru Cazaki.

Par ko īsti ir šī grāmata? Jauns ebreju izcelsmes amerikāņu zinātnieks Eds, kurš visu mūžu bijis neapmierināts ar savu ķermeni, jo viņam ir viena defektīva acs, sāk strādāt kādā drusku dīvainā stārtapā, kuru vada ļoti neparasts cilvēks - neparasts gan ārēji, gan iekšēji, turklāt tāds drusku sirreāls. Lielā mērā domājot tieši par Edu, uzņēmums sāk attīstīt mākslīgās acs tehnoloģiju, kura ar laiku pāraug par kaut ko līdzīgu Google Glass - tikai reāli strādājošu, plaši izmantotu un neizslēdzamu. Ik viss, ko tu redzi, tiek saglabāts, un tev ir iespēja to vēlāk noskatīties atkārtoti. Un pat vēl labāk - tavas smadzenes atkārtoti saņem tos pašus impulsus, kādi bijuši pirmajā reizē, proti, tas nav vienkāršs 3D kino, ko tu skaties, bet kaut kas daudz vairāk. Tas paver visai interesantus apvāršņus Edam un viņa draudzenei Katrīnai, un vēl trešajai būtnei viņu attiecībās - ķīnietei Linai. Vienlaikus jaunā tehnoloģija ļauj izveidoties īpatnējas formas diktatūrai - it kā jau nekādas diktatūras nav, tik vien, ka cilvēki bez tehnoloģijas tiek uzskatīti par potenciāliem noziedzniekiem, līdz ar to nevar ne strādāt, ne brīvi pārvietoties, kamēr kā tehnoloģijas lietotājs tu esi no tās pilnīgi atkarīgs, nevari to atslēgt un cita starpā esi spiests skatīties sistēmā iekļautas reklāmas (līdzība gan ar 1984, gan ar Black Mirror). Tikām Edu visi šie ierobežojumi sevišķi nesatrauc - viņš gan ir viens no šīs situācijas vaininiekiem, bet viņš visā saskata tikai plusus, nekam nemainoties pat pēc tam, kad abas viņa sievietes pazūd. Amizanti, ka grāmatā revolucionāra un cīnītāja funkcijas uzņemas Wikileaks dibinātājs Džulians Asānžs.

Grāmata ir saistoša no tāda viedokļa, ka tā labi uzdod visādus ētiskas dabas jautājumus, taču kā lasāmviela tā ir gaužām nevienmērīgas kvalitātes. Man personīgi absolūti lieka šķiet mistiskā līnija par Faunu (īsti nesaprotu, kā var apvienot sci-fi un maģisko reālismu, kaut kas tajā kokteilī nedarbojas), drusku par daudz un drusku par detalizētu (un stipri par vācisku) seksa aprakstu ar uzsvaru uz "bondage". Tā vien šķiet, ka autoram visu laiku šķitis - nē, es tveru pārāk šauri, vajadzētu vēl grāmatā ietvert šo, šo un šo, rezultātā īsti līdz galam neizvēršot nevienu tēmu, bet turpinot lēkāt turp un atpakaļ starp tām.
2017-06-13
7.0
comments powered by Disqus