Das letzte Sandkorn

Mana lasāmās literatūras izvēle vācu valodā pēdējā laikā ir itin sarežģīta: kaut kur Interneta plašumos iegādājos nelielu krājumiņu ar grāmatām vāciski un pamazām vairāk vai mazāk uz dullo cenšos kaut ko no tā visa izlasīt. Patiesībā gan tā īsti sakarīgi lasāmu grāmatu šajā sarakstā nav tik daudz - liela daļa ir tulkojumi un visbiežāk - no angļu valodas, kas šo grāmatu lasīšanu dara itin bezjēdzīgu. Pārējo vidū augsts procents (atbilstoši maniem novērojumiem) ir apšaubāmas kvalitāte dāmu romāni un detektīvi, kam labprātāk eju ar līkumu. Taču reizēm, pāršķirstot šo grāmatu sarakstu, gadās uziet kaut ko tādu, kas spēj mani ieintriģēt. Bernharda Gīršes "Pēdējais smilšu graudiņš" ir viens no šiem gadījumiem.

Kādā vasaras dienā pilnīgi visi Zemes iedzīvotāji savās galvās saņem ziņojumu no Dieva (neatkarīgi no viņu reliģiskās piederības), kas vēsta: Radītājam ir apnicis tas, cik stulbi cilvēki dzīvo un kā viņi nedara to, ko Dievs vēlas, līdz ar to Viņš pasludina gaidāmo Pasaules galu, taču tieši Tu esi izvēlēts, lai mēģinātu to novērst. Ko tieši tev vajadzētu darīt, lai pasaules gals nepienāktu, Radītājs, protams, neatklāj.

Kamēr mana naivā izpratne par to, ko tad cilvēkiem vajadzētu darīt, lai novērstu Dieva dusmas, būtu kaut kas no hipijīgi pacifistiskā komplekta a'la "All you need is love" - pārstāt karot, būt laipniem vienam pret otru, u.t.t. Taču prognozējami vairums cilvēku atbilstoši Gīršes iztēlei (un visticamākais - arī reāli šādos apstākļos) par savu pamatuzdevumu izvirza pretējo - nevis vairot labo, bet mazināt ļauno. Un kas ir ļaunais cilvēku izpratnē? Faktiski - gandrīz viss, vai pareizāk - nav nekā tāda, kas vismaz kādam nešķistu esam ļaunuma sakne. Un kā vislabāk var cīnīties ar ļaunumu? Ar šaujamieročiem un dedzināšanu. Tad nu sākas asinspirts, kurā katrs ir pret katru. Gīrše vairās šajā grāmatā vērsties pret kādām konkrētām grupām, līdz ar to viņš neizceļ, ka, piemēram, pirmās diennakts laikā tiktu nogalināti 99% ebreju vai ka 50% musulmaņu sāk džihādu, taču apstāklis, ka visās apdzīvotās vietās pirmais pasaules glābšanas notikums ir baznīcas aizdedzināšana, viņš gan piemin, cēloņus tam vari meklēt pats. Taču diezgan droši var apgalvot, ka "Pēdējais smilšu graudiņš" nav politiska grāmata - autors sevišķi necenšas lobēt nedz liberālās, nedz konservatīvās vērtības.

Lieki teikt, ka tam, lai grāmata būtu lasāma, ir nepieciešami konkrēti varoņi, nevis globāls procesu atstāstījums (lai arī tāds brīžiem grāmatā parādās), un tad nu pamazām Gīrše lasītāju iepazīstina ar saviem tēliem, kuru vidū ir gan tie, kas izlemj ignorēt Dieva norādījumu un censties pasargāt sevi, gan tādi, kas jūtas esam mesijas. Kolorītākie varoņi neapšaubāmi ir no psihiatriskās klīnikas aizbēgušais Freds (viņam jau tāpat pietiek ar savu iekšējo balsi, kāpēc lai viņš ieklausītos vēl viena norādījumu devējā?) un neredzīgā Bekija, kura atbilstoši pašas uzskatiem nespēj izglābt sevi, kur nu vēl pasauli. Tikām frontes otrā pusē ir bijušais baņķieris Beks (grāmatā visi tēli ir bijušie kaut kas, jo kādas vairs profesijas un kādi vairs darbi apokalipses apstākļos), kurā maniakālās noslieces dzimst pēc tam, kad viņš pats par mata tieus izglābies no nāves un pavadījis ilgu laiku ieslēgts viens pārkarsētā telpā. Beks nāk pie saprātīgā secinājuma, ka Dieva nomierināšanai ir nepieciešama cilvēku upurēšana un par labāko upurēšanas vedidu viņš atzīst sārtu. Tālāko tu droši vien vari nojaust.

Pašam autoram gan (tā lasīju arī intervijā ar Gīrši) tuvākais tēls ir cits - standarta sabiedrībā vidēji neiederīgais Ādams, kurš savulaik pametis ģimeni un darbu, jo secinājis, ka viņš dzīvo nevis savu, bet citu noteiktu dzīvi. Stāstā par Ādamu lielākais uzsvars ir sižeta līniju par zīdaini - meitenīti, kurai Ādams iedod mīļvārdu Tomāts un kuras glābšana kļūst par Ādama dzīves svarīgāko sastāvdaļu.

Lasās "Pēdējais smilšu graudiņš" ļoti strauji un aizrautīgi - lai arī šis romāns ir Gīršes debija, viņam ir apskaužams stāstnieka talants un lieliskas spējas uzturēt lasītājā spriedzi. Vienlaikus viņš cenšas attēlot ko vairāk nekā "viņš izdarīja A un tad viņš izdarīja B", bet gan ieskatīties savos varoņos un vairāk uzsvērt to, kāpēc varonis rīkojas šādi, nevis kā tieši viņš rīkojas. Itin labi varu iztēloties, ka no šīs grāmatas varētu uztaisīt veiksmīgu TV seriālu, kur varētu vairāk atklāt otrā plāna personāžu drāmas, taču arī grāmatas formātā Gīršem izdevās mani pārliecināt. Jāatzīmē, ka man pašam vislielākie jautājumi bija par to, kādā veidā Gīrše spēs atrisināt paša radīto pasaules galu - vai viņam būs pa spēkam uzrakstīt kaut ko vienlaikus ticamu (atbilstoši grāmatas loģikai) un emocionāli rezonējošu. Lielā mērā biju pārsteigts par to, cik veiksmīgi Gīrše tika galā ar šo uzdevumu. Jā, tā nav nekāda super dziļa un izcili mākslinieciski vērtīga literatūra, bet ciktāl tas attiecas uz piedzīvojumu tipa literatūru, šī grāmata man kļuva par īstu pārsteigumu. Ja tev rodas šāda iespēja izlasi to (pie nosacījuma, ka māki lasīt vāciski, jo grāmata nav tulkota, cik man znāms, nevienā valodā).
2017-07-11
8.0
comments powered by Disqus