Blue Is the Warmest Colour

Pēdējo gadu vienas no ievērojamākajām Eiropas filmas skatīšanās procesa spilgtākais brīdis droši vien bija Marinas jautājums: "Nez, vai kaimiņi skatās šo filmu kopā ar mums?" Tā kā šis jautājums izskanēja aptuveni pa vidu desmit minūtes ilgai lesbiešu seksa ainai, tas bija vietā. Mana pirmā reakcija bija, ka nav jau tas tik skaļi, lai blakus dzīvokļos kādam rastos sajūta, ka viņš mitinās blakus lesbietēm, bet tad nāca īstā apjauta - mēs filmu skatījāmies ar projektoru uz sienas un ar atvērtām žalūzijām. Grūti bija teikt, cik reāli tas būtu, ka ziemas vakarā kāds pagalmā mums sastādītu kompāniju filmas baudījumā, bet katram gadījumam žalūzijas nolaidu.

Filma stāsta par meiteni/jaunu sievieti vārdā Adele (nekādas radniecības ar dziedātāju). Adele skolā nejūtas sevišķi iederīga (ne velti viņas labākais draugs ir homoseksuāls čalis), viņas pirmās heteroseksuālās attiecības ar čali no skolas sevišķu gandarījumu nesniedz, jo īpaši tādēļ, ka viņa jau ir uz ielas redzējusi savu liktenīgo sievieti - Emmu ar zili krāsotajiem matiem. Tas nekas, ka sākotnēji Emmai jau ir cita draudzene, jo dzīvē viss plūst un mainās. Sevišķi līdzīgas abas meitenes viena otrai nav - Adele nāk no vienkāršākām aprindām un viņas sapņu darbs ir strādāt ar bērniem, kamēr Emma ir māksliniece, kura cītīgi glezno Adeli un vislabāk jūtas bohēmā vidē. Sākotnēji viss abām jaunajām sievietēm ir skaisti, bet tad rutīna sāk gūt virsroku, un sākas mēsli...

Es noteikti nebūtu tik radikāls, lai pasludinātu "Zils ir vissiltākā krāsa" par vienu no pēdējo gadu izcilākajām filmām - lai arī kritiķi par to bija stāvā sajūsmā. Bet tikpat droši varu apgalvot, ka tā nebūtu nosodāma par savu nepietiekami tikumīgo saturu (tai skaitā - jau šī teksta ievadā minēto 10 minūtes ilgo ainu). Šī laikam būtu tā reize, kad es neesmu drošs, ka ir sevišķa nozīme tam, ka abas mīlestībā iesaistītās būtnes ir viena dzimuma - vispārīgi ņemot, filma ir par to, kā dzimst, plaukst un sadeg kaisle un kā līdz ar to sadeg arī iesaistītie cilvēki. Protams, ja Emmas vietā šajā filmā būtu Patriks, diez vai filma izpelnītos tik lielu ažiotāžu. Turklāt jāatzīst, ka šī bija tā reize, kad bija interesanti iepazīties arī ar šādu tādu informāciju par filmas tapšanu, aktieru pēcāk izteiktiem komentāriem par darbu ar Abdelatifu Ketišu (filmas režisors) un tabū, kurus viņiem nācās pārkāpt. Nemaz nerunājot par neizbēgamo LGBT komūnas sašutumu... par to, ka šajā filmā lesbiešu attiecības neesot atainotas pietiekami reālistiski, jo režisors ir heteroseksuāls vīrietis, bet lomās - hetero sievietes. Attiecībā uz aktrisēm - Lea Seidū (Emma) Francijā bija jau gana labi zināma arī pirms šīs filmas, un līdz ar to viņa arī varēja atļauties režisoram par šādām tādām lietām pateikt: "To es nedarīšu!", kamēr Adelei Eksarhopopulos tā kļuva par pirmo patiešām nozīmīgo lomu (un atnesa lielu kaudzi dažādu balvu), un tagad padarījusi viņu par izteiktu galveno lomu atveidotāju franču filmās.

Īpaša šī filma noteikti ir ar to, kā tā ir uzņemta - ar garām un ļoti skaistām ekspozīcijām, kas to, kas faktiski būtu uzskatāms par pornogrāfiju, ļauj pavērst par mākslu. Tiesa, līdz manās acīs etalonam šajā ziņā - fon Trīra "Antikrista" ievadainai šī filma neaizsniedzas, bet neesmu drošs, ka tas vispār būtu iespējams. Mazliet mulsina filmas nosaukums, kura otrā daļa vēsta, ka tas esot "1. un 2.nodaļa", kas liek gaidīt, ka būs kaut kas vēl, bet tikpat iespējams, ka nekā vairāk tur arī nebūs. Interesanti, ka lai arī šī filma ieguva Zelta palmas zaru Kannās un saņēma Zelta globusu kā gada labākā filma svešvalodā, Oskaru ceremonijā tajā par kategorijā tā pat pusfināla devītniekā netika iebalsota. Kaut kur konservatīvākas vērtības tomēr ir cieņā. Konservatīvisms man laikam gan nav sevišķi raksturīgs, šķiet, ka sarkt filmas gaitā nenācās (vienlaikus - to noteikti būtu dīvaini skatīties kopā ar draugiem), bet tagad dažas nedēļas vēlāk sajūsmu par šo filmu nejūtu, kas laikam jau liecina, ka kaut kādā mērā es saprotu arī ASV kinoakadēmijas balsotājus. Un tas - par spīti tam, ka filma man patika.
2016-11-06
8.0
comments powered by Disqus