Tapestry

Klausoties Kerolas Kingas slavenāko ierakstu, es jūtos mazliet neveikli. Vai varbūt - pamatīgi neveikli. Vispār es pēdējā laikā esmu daudz klausījies tādus izpildītājus, par kuriem kārtīgam vecim nevajadzētu interesēties, bet Kerola Kinga pilnīgi noteikti ir pārāk popsīga, lai viņas ierakstiem būtu vieta rūdīta spalvaiņa ierakstu krājumā (negribu teikt - plauktā, jo neesmu drošs, ka kārtīgam vecim ieraksti ir salikti plauktā, nevis mētājas izsvaidīti pa dzīvokli/alu). Kā tad īsti ir - vai es esmu vecis vai nē, ka klausos šādu bābiešu mūziku?
Neticami, bet laikam tomēr esmu - es nevaru noliegt, ka šī ieraksta dziesmas ir lipīgas un varbūt pat inčīgas, bet kaut kāda punch tur man pietrūkst, kaut kāda huligānisma vai kaut kā tamlīdzīga. It kā dziesmas pašas par sevi ir foršas, piem., šī:

Taču visu laiku man ir sajūta - vai tik tas nav Radio Skonto, ko es te klausos? Un neglābjami nākas noskurināties. Varbūt kādu dienu es spēšu saprast, kālab šis tiek dēvēts par vienu no visu laiku izcilākajiem rokmūzikas ierakstiem, bet, citējot Lord of the Rings (filmu, ne grāmatu): "A day may come when the courage of men fails, when we forsake our friends and break all bonds of fellowship. But it is not this day. An hour of woes and shattered shields when the age of Men comes crashing down! But it is not this day! This day we fight!"
Un līdz tai dienai es labprātāk Kerolas Kingas vietā klausīšos šo (kā jau vecim pieklājas):
2013-04-29
7.0
comments powered by Disqus