Caur adatu

Man patīk dokumentālais kino, par to nav ne mazāko šaubu. Man interesē Latvijā tapušas filmas. Arī tas ir fakts. Tomēr nav tā, ka KSunī izrādītā filma "Caur adatu" būtu bijusi kas tāds, ko īpaši biju gaidījis un vēlējies noskatīties. Kāpēc tā? Stāsts par čali, kas gadiem ilgi lieto heroīnu, kaut kā nešķita tāds kino, kas varētu iedvesmot un motivēt. Rēķināties varēja ar smagu černuhu un ilgstošu depresiju filmas iespaidā. Labi, par pēdējo mazliet pāspīlēju, jo šāda lieta man nav sevišķi raksturīga.
Un tomēr - tā kā Marina piedāvāja sastādīt viņai kompāniju šīs filmas skatīšanā (ļoti pareiza dzīves izpratne - uz kino ir pretlikumīgi iet vienatnē. я сказал!), vai tad es varēju teikt Nē? Cita lieta, ka varbūt es būtu bijis daudz priecīgāks, ja mani uzaicinātu uz kādu jauku un siltu romantisku komēdiju. Vai arī nebūtu bijis.
Filma ir skaudra, par to nav divu domu - tajā tu redzi duršanu vēnā (un to - kā izskatās narkomāna vēnas), pārdozēšanu, galvenā varoņa nabaga vecomammu, sīkas zādzības, vārtrūmes un kāpņutelpas, ne pašus siltākos Rīgas mikrorajonus un ne pašus laimīgākos cilvēkus. Dokumentālisti cenšas pārmērīgi neuzbāzties ar vērtējumiem, vienkārši atainojot galvenā varoņa ikdienu, kura diezgan būtiski atšķiras no manas vai tavas ikdienas. Ja vien tu nesāc katru jaunu rītu ar kādām narkotikām, bez kurām nespētu izkāpt no gultas. Kafija neskaitās.
Kas ir dīvaini - cik ļoti galvenais varonis ir asprātīgs, viņš runā vienās vienīgās spārnotās frāzēs, kas ir īpatnēji, ievērojot to, cik ļoti ir sajātas viņa smadzenes (neatceros precīzi - tie bija seši vai astoņi gadi heroīna?). Un tu uzzini to, ka tādu kā Viņš ir daudz - dzīvojot savā jaukajā gaišajā kastītē, tu visticamākais ar viņu bieži nesaskaries - viņš nelieto sociālos tīklus, nemēdz apmeklēt ne KKc, ne miit, nepiedalās slēpņotāju pasākumos vai rogaininga sacensībās. Bet viņš tepat vien tev līdzās ir, un tikai atceļā no kinoteātra uz autobusu tu viņi ieraugi. Vairākkārt. Un tas tevi biedē. Bet nekas - paies tikai nedaudzas dienas un tu atkal dzīvosi savu vieglo un bezrūpīgo dzīvi, kur lielākā problēma ir atrast kreklu, kas labi piestāvētu tauriņam. Taču reizēm tevī tomēr iezogas bažas, ka varbūt tu esi kļuvis par trekno mūli no "Inokentija Mārpla" dziesmas par Mazo puisīti.
Uh, ku dramatiski uzrakstīju! Pašam gandrīz prieks. Tev tikām iesaku - noskaties šo filmu, tā nav tik nomācoša, kā varētu gaidīt, bet domāt tomēr liek. Un atceries - heroīns nav tas brālis.
Ja kas - atcerējos kādu vecu pašmāju krievvalodīgu dziesmu:

(klips gan tāds patizls)
2014-02-18
8.5
comments powered by Disqus