Kazhes pierakstu burtnīca

"Kāpēc tieši Kipra?" jautāsi tu. "Vai tad Eiropā nav citu, skaistāku un gardiem sieriem bagātaku vietu, ka jādodas pāri visam kontinentam uz zemi, kuras tuvākās kaimiņienes ir Turcija un Sīrija? Vai tevi nebiedē musulmaņi, kara un islāma valsts tuvums?" Atbildēšu, ka izvēle nebija grūta, jo Kipra bija pēdējā valsts manā Eiropas apceļošanas sarakstā. Jā, vēl neesmu bijis tai reģionā, kur mīt gruzīni, armēņi un azerbaidžāņi, bet viņu zemes vien itin minimāli tiek pieskaitītas Eiropai. Jā, tāpat neesmu bijis ne Menas, ne citās britu salās, kuras dažviet uzskata par suverēnām vienībām, tāpat Ālandu un Fēru salām ir savas UEFA atzītas futbola izlases, un tomēr uzskatu, ka Kipras apmeklējums man noslēdza misiju Eiropa.


Nopirkām aviobiļetes, un dažas nedēļas pirms izlidošanas sākām skatīties, ko vispār tai Kiprā darīt. Apskatot karti, secinājām, ka nedēļas laikā Kiprā var apskatīt itin daudz, bet vajadzēs mašīnu. Rezervēju mašīnu un vien tad sapratu, ka ar mūsu auto nevarēs iebraukt Ziemeļkiprā. Vispār ar politiku tur ir diezgan skarbi - aptuveni trešdaļu Kipras 1974.gadā okupēja turki un kopš tā laika salas Ziemeļos ir starptautiski neatzīta Ziemeļkipras Turku republika. Tiesa, dīvainā kārtā robežu starp abām Kiprām sargā arī ANO spēki, līdz ar to tas viss statuss ir sarežģīts, jo īpaši, ja ņem vērā apstākli, ka turku okupācija kļuva par Turcijas atbildes soli Grieķijas mēģinājumam apvērsuma rezultātā pievienot Kipru Grieķijai. Īsi sakot - ir te šādas tādas līdzības ar notikumiem mūsdienu Ukrainā, bet man ir slinkums te izvērst diskusiju par politiku. Ja gadījumā tevi interesē detalizētāk uzzināt par Kipras stāvokli un manu skatījumu uz to, varbūt kādu reizi pārrunāsim to pie vīna glāzes.


Tātad, ja ar auto uz Ziemeļkipru nevar, tad nācās mazliet pārplānot ieceres, lai vairāk objektu apskatītu Kipras Republikas kontrolētajā teritorijā, un radās doma divas dienas pavadīt, braukājot ar velosipēdiem. Tomēr mēģināsim šai lietai iet cauri hronoloģiski.

Uz Kipru lido mūsu nacionālā aviokompānija, tikai joks ir tajā, ka reisi uz Larnaku (Kipras lielāko lidostu) ir izcili nejaukos laikos. No Rīgas mēs izlidojām ap pusnakti, mājup - 4:30 naktī. Proti, gan turpceļā, gan atceļā sanāk pa vienai pamatīgi izčakarētai naktij. Tā kā ielidojot četros naktī Kiprā uz viesnīcu doties nav prāta lieta, vispirms pacentāmies mazliet pa dienu pagulēt Rīgā, tad pasnaudām lidmašīnā un vēl nobeigumā divas stundas nosacīti nogulējām krēslos Larnakas lidostā. Jāpiezīmē, ka lidojumā uz Kipru īpaši labi izgulēties nesanāca ne man, ne Marinai. Man kā parasti traucēja nepietiekamais vietas daudzums kājām, kamēr Marinai - blakus sēdošs indietis, kurš laiku pa laikam grozoties sita ar elkoni.

Kad saule bija uzlēkusi, izlēmām doties pilsētas virzienā. Sākumā bija domāts likt lietā autobusu, bet konstatējām, ka lidosta nav nemaz tik tālu no Larnakas centra, var aiziet ar kājām. Tā arī darījām. Īpaši uz iešanu motivēja starp lidostu un pilsētu esošais Larnakas sālsūdens ezers, kurā mītot tūkstošiem flamingo. Tiesa, tikai vēlāk sapratām - ziemā. Un, kas ir vēl būtiskāk, mūsu apmeklējuma sezonā tur nebija ne tikai putnu, bet pat ne ūdens. Labi, būšu precīzs - dažviet tur ir redzama peļķe, kuru vietējie droši vien dēvē par ezeru, bet liela daļa potenciālā ezera virsmas ir kails klajums.


Ezera krastā atrodas mošeja, zem kuras, kā vēsta leģendas, esot apbedīta pravieša Muhameda aukle. Teikšu godīgi - nepārbaudījām, vai leģendas ir patiesas, bet līdz mošejai aizgājām gan. Ceļā uz to mēs iepazinām divas galvenās šī mūsu ceļojuma iezīmes - karstumu un kaķus. Kas attiecas uz pirmo, pēc Rīgas, kur naktīs pirms mūsu izbraukšanas bija mīnusi, Kipra mūs sagaidīja ar karstu vasaru, kas gan pēc vietējo standartiem droši vien bija normāls oktobris. Par tādām muļķībām kā garās bikses vai džemperi uz nedēļu varējām aizmirst, biežāk satraucoties par to, ko vēl varētu novilkt, lai būtu mazliet vieglāk. Savukārt, par kaķiem - šo lopiņu Kiprā ir nu ļooooti daudz, dažādu formu un krāsu kaķi, visbiežāk klaiņojoša dzīvesveida, ir sastopami ne vien pilsētās, bet arī manā izpratnē kaķiem visneraksturīgākajās vietās - kaķus sastapām arī pludmalē un pie Kipras augstākā ūdenskrituma.


Iekšā mošejā mēs gan negājām (kaut vai tāpēc, ka tā bija slēgta un mēs bijām nepiedienīgi ģērbušies), bet devāmies vien uz Larnakas centru. Tur ieēdām kafejnīcā brokastis un devāmies uz pludmali. Dažas pēdējās reizes, kad peldējāmies Beberbeķu ezerā, bija itin izaicinošs un vēss pasākums, kamēr te jūra bija ja ne gluži kā piens, tad tuvu tam. Varētu ūdenī dzīvoties kaut visu dienu, ja vien tas būtu mūsu dabā. Realitātē tikām mūsu dabā bija dažas reizes doties papeldēt, lai pēc tam atslēgtos pludmales smiltīs. Diezgan minimāli gulētā nakts darīja savu.


Tad jau varēja doties arī uz viesnīcu. Par viesnīcām Kiprā viss patiesībā bija itin vienkārši - katru nakti palikām kādā “hotel apartments” stila iestādē, proti, viesnīcā, kur numuriņi ir kā atsevišķi dzīvokļi - ar virtuvi, balkonu un reizēm - pat vairākām istabām. Vienā no reizēm mums gadījās tādi apartamenti, ka mūsu dzīvesvieta Rīgā ir daudz šaurāka. Naktsmītņu cenas Kiprā arī ir patīkamas - lētākajā reizē par nakti samaksājām 18 eiro, dārgākajā - 35. Reizēm par kondicionieri jāpiemaksā, reizēm nav. Tiesa, mēs tāpat iztikām bez. Kā parasti istabās nav - tas ir korķviļķis. Šī jautājuma risināšanai iegādājāmies suvenīru korķviļķi, ko pat veiksmīgi izdevās nogādāt mājās. Kā izrādās - atbilstoši drošības normām, korķviļķi, kuram komplektā nav nazīša, lidmašīnas salonā var ienest. Tiesa, ja gadās kašķīgāks robežsargs, gan to atņems, neatkarīgi no likumiem. Tāpat naktsmītnes bieži ir aprīkotas ar baseiniem, taču mums ne reizes nesanāca tos izmantot - slinkums bija pārāks kā mana statistiķa daba.

Pēcpusdienā vēl paklīdām pa Larnaku - patiesībā itin jauka pilsēta, nemaz ne tik tūristiski skarba kā varētu gaidīt, visai agri jau ēdām vakariņas (paņēmu salītu cūkgaļu - gaļa bija patiešām visnotaļ sāļa, un tās bija daudz vairāk, nekā biju rēķinājies), un tad jau arī pirmajai dienai likām punktu.

Nākamā diena sākās ar došanos kājām uz to pašu Larnakas lidostu, lai tur paņemtu auto - neko darīt, ka Sixt mašīnas Larnakas centrā neizsniedz. Tikām pie kokaīnbalta VW Up, kas atklājās apveltīts ar reizēm ne gluži simpātiskām skaņām no dzinēja (tiesa, tā kā līdz galam tas mūs aizveda, izīrētājiem par šo nesūdzējāmies) un, mazliet vilšanās veidā - ar manuālo ātrumkārbu. Nē, tu mani lūdzu nepārproti - arī ikdienā es braukāju ar manuālās kārbas auto, bet atšķirība ir tajā, ka šeit es daudzus ceļus pazīstu, kamēr tur - nē. Un vēl tāds sīkums kā apstāklis, ka Kiprā (kā izbijušā britu kolonijā) satiksme ir pa kreiso pusi. Mana līdzšinējā pieredze šādā braukšanā - pāris kilometri Anglijas laukos pirms vairākiem gadiem. Proti, faktiski nekādas pieredzes. Ar riteni pa kreiso pusi gan biju braucis pērn Maltā, bet tas nav viens un tas pats. Praksē gan izrādījās - liela muiža! Nekādu piedzīvojumu ar otrās puses braukšanu nebija, jo īpaši līdz ko apradu, ka ātrumkārbas kloķis atradās drusku tālāk uz priekšu, nekā tas man šķistu dabiski. Nekādi sevišķi negludumi braukšanā negadījās, pa pretējām joslām nedzīvojāmies, sirmus matus (šķiet) nedabūjām. Faktiski, tikko tu apsēdies auto ar stūri nepareizajā pusē, tā tavas smadzenes jau uzreiz sāk pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Vienīgie spraigākie posmi pie stūres tādi bija ne īpatnējā šofera novietojuma dēļ, bet gan šauros un līkumotos kalnu ceļos, kuri ir adrenalīna pilni pēc definīcijas, neatkarīgi no tā, kurā pusē tu sēdi, kaut vai ar burvju paklāju vari pa tiem braukt. Drošības labad gan Marina sekoja tam, lai es katru reizi iegrieztos krustojumā kreisajā joslā, rādot man ar pirkstu pareizo virzienu, tiesa tuvāk ceļojuma beigām jau bija skaidrs, ka pēc tā sevišķas vajadzības vairs nebija.


Vispār gan mēs nemaz necentāmies sevišķi daudz laika pavadīt mašīnā, vairāk uzsvara liekot uz pārvietošanos pašu spēkiem. Dienas kilometrāžu plānojām nelielu, lai varētu kārtīgi izstaigāties. Pirmais staigājamais mērķis mums bija kalnu grēda Troodos apkārtnē un tajā atrodamais Olimps - Kipras augstākā virsotne. Uzkāpšana pašā Olimpā gan nav nekāds sasniegums - šajā 1954 metrus augstajā virsotnē ved asfaltēts ceļš. Skaidrs, ka uzbraukt virsotnē ar auto neietilpa mūsu plānos, tā vietā devāmies pastaigā pa “Atlantu” taku, kura gan faktiski iet tīri horizontālā plaknē (augstumā ap 1700 metriem), bet bieži paver ļoti iespaidīgus skatus. Un, lai būtu arī kāds kardiotreniņš, papildinājām šo maršrutu ar nelielu līkumu Olimpa virsotnē. Diemžēl pašā augstākajā kalna punktā tikt nav iespējams, jo tur Kipras armijai ir kaut kāds militārs objekts, bet vismaz tik tuvu padebešiem, cik tas bija iespējams, mēs tikām. Pēcāk devāmies uz vēl vienu dabas taku - gar Kryos Potamos upi devāmies lejup uz Kalidonijas ūdenskritumu - augstāko ūdenskritumu Kiprā. Ievērojot to, cik ļoti visur mūsu apmeklētajās vietās ūdens bija pažuvis, sākotnēji šaubījāmies, vai ūdenskritumā vispār būs arī ūdens, bet bažas izrādījās nepamatotas - šajā ļoti strauji vertikāli plūstošajā upītē ūdens bija un ūdenskritumā man pat izdevās nopeldēties. Labi, varbūt tā nebija gluži pelde, bet vairāk - ieiešana ūdenskritumā, kas tāpat bija gana labi. Ūdenskrituma taka mani patiesībā pārsteidza ar savu vertikālumu - tur sanāca tā, ka pusstundas laikā nokļuvām par 250 metriem zemāk. Kas vispār bija interesanti pārgājienos - nezinu, vai tas bija laika apstākļu nopelns vai kas cits, bet Kiprā bieži varējām staigāt divatā, bez svešām acīm. Tā tajā Atlantu takā redzējām vienīgi pamatīgu grupu ar gados vecākiem vāciešiem, kurus nācās vienu pēc otra apsteigt, bet citādi vairāku stundu garumā varējām dabu baudīt tās pirmatnējā skaistumā paši savā sabiedrībā vien.


Mazliet par to pirmatnējo skaistumu - uzreiz jāatzīst, ka piedrazots Kiprā ir diezgan pamatīgi, šādi tādi atkritumi tevi sagaidīs teju jebkurā vietā, varbūt to daudzumi nav gluži nomācoši, bet tā pa īstam tīrs droši vien nav nekur. Nezinu, ko vajadzētu tajā vainot, tāpēc nevainošu nevienu, tik vien kā konstatēju faktus. No dzīvajām radībām tikām līdzās kaķiem Kiprā vislabāk ir sastopamas ķirzakas. Turklāt to piedāvājums ir izcils - ķirzakas šai salā ir visdažādāko izmēru un vismaz divu dažādu krāsu, daļa no tām gan savu izmēru, gan dīvainās pārvietošanās dēļ vairāk izskatās pēc tādiem maziem dinozauriņiem (vai vismaz varāniem, jāatzīst gan, ka neko daudz no ķirzaku klasifikācijas nesajēdzu). Faktiski jebkurā smilšanaikā vai kalnainākā vietā gandrīz visu laiku tu redzēsi kādu ķirzaku - tiesa tās ir ļoti tramīgas un tikko tu tām sāc tuvoties, laižas milzīgā ātrumā prom. Vēl šur tur sastopamas kalnu kazas, bet ar tām saskarsme biežāk sanāk netiešā - ekskrementu veidā.


Izstaigājuši takas, braucām uz Kipras otro lielāko pilsētu Limassol (vietējā mēlē to dēvē par Lemesos), kur mums bija paredzēts pavadīt divas naktis. Sanāca pamatīgs čakars ar īstās adreses atrašanu, jo GPS nespēja identificēt manis pierakstīto adresi, atzīmētās koordinātes izrādījās totāli līkas un pat nekādi neizdevās iedarbināt Internetu telefonā. Jau pēc baigākā čakara sapratām, ka Kipru vēl nav sasniedzis LTE standarts, kā dēļ mobilo datu ieslēgšana noveda pie tā, ka telefoni nebija gatavi pildīt pat zvanīšanas funkciju. Beigu beigās šis noskaidrojās, īsto vietu atradām un tieši te mēs tikām pie dzīvokļa ar divām guļamistabām un diviem balkoniem, no tiem vienu tādu, uz kura varētu rīkot deju vakarus. Tāpat mūsu naktsmītnes kvartāla robežās veiksmīgiš atradām arī kebabnīcu, kur divus vakarus pēc kārtas ieturējāmies, aptieku (plāksteriem kājām), velo nomu, bulciņu veikalu un parastu pārtikas veikalu vīna iegādes vajadzībām.

Trešā diena Kiprā mums bija velo diena. Sākotnēji biju paredzējis braukt kādu velo ceļvežos atrastu maršrutu, taču tā rūpīgāka izpēte atklāja kādu nelielu problēmu - diezgan pamatīgi kāpumi. Un tici man, kad ēnā ir trīsdesmit grādi, nemaz tik ļoti negribās braukt kalniņos, kur vienā piegājienā absolūtais augstums pieaug par dažiem simtiem metru. Līdz ar to izlēmām mazliet improvizēt - devāmies uz Kipras Dienvidu galu, Limasolai tuvo pussalu, kurā atrodama britu militārā bāze Akrotiri. Jā, līdzās divām valstīm uz šīs salas ir vēl arī divas britu karabāzes, saglabājušās te vēl kopš koloniālajiem laikiem. Formāli britu administrācijas pārziņā ir itin liela teritorija, bet lielākā tās daļa ir publiski pieejama, slēgta parastajiem cilvēkiem ir vien pašu armijas daļu teritorija. Tāpat šajā pussalā būtu jāatrodas vēl vienam sālsūdens ezeram, līdzīgam kā tas, kas Larnakā, bet mūsu ceļojuma sezonā no ezera tur nebija ne miņas un faktiski daudz vairāk mums bija sajūta, ka atrodamies tuksnesī, ko tikai pastiprināja cepinošā saule. Līdz ar to ir tikai dabiski, ka divas reizes velobraucienā taisījām ilgākas pauzes, lai atvēsinātos ar peldēm jūrā. Tai skaitā pats jūtos gandarīts par peldi “Vimbas stilā” britu teritoriālajos ūdeņos. Nezinu, vai to var uzskatīt par atriebību Brīvības pieminekļa apslacītājiem, bet pašam tāpat prieks.


Pēc bāzes apkārtnes izbraukšānas devāmies atkal uz Limasolu, kur izbraucām promenādi gar jūru, apskatot gan virkni saistošu skulptūru, gan teicamu kāzu foto sesiju. Šķiet, šī bija pirmā reizes, kad redzēju līgavu bildējamies, koķeti ar kāju apķerot stabu. Diemžēl, kamēr tiku pie piemērotāka objektīva fotoaparātam, blakus viņai bija arī jaunais vīrs, līdz ar to kadri vairs nesanāca tik kvalitatīvi, tomēr kaut kādu ieskatu šajā fotomākslas risinājumā - līgava ar stieni - gūt izdevās.


Dienas gaitā sevišķi nesteidzāmies un necentāmies savākt izcilu kilometrāžu, mazliet iespringt uz braukšanu sanāca vien pēdējā pusstundā, jo riteņi mums bija jānodod līdz septiņiem, tomēr uz šo laiku ārā jau būtu jāvalda pilnīgai tumsai, tāpēc centāmies paspēt tikt galā kaut vai kādu pusstundu ātrāk, kas kopumā veiksmīgi arī izdevās. Lūk, šādā veidā pie savas pirmās kreisās puses satiksmes velo pieredzes tika arī Marina. Par satiksmi nekādu sūdzību nebija, turklāt Kiprā pat ir relatīvi normāla situācija ar velo celiņiem (tiesa, to savienojošajiem posmi vēl prasās pēc uzlabojumiem), vienīgi ar riteni viņai drusku nepaveicās - kamēr man bija patrāpījies tiešām kvalitatīvs MTB - viegls, pareiza izmēra, Marinas ritenim bija konstants problēmas ar lejup slīdošu sēdekli, kuru nekādi neizdevās nostiprināt konstantā augstumā.


Atļāvuši vienu dienu mūsu automašīnai atpūsties kvartālā blakus mūsu Limasolas dzīvesvietai (izcili veiksmīgā veidā tas izrādījās viens no ļoti nedaudzajiem šīs apkārtnes apvidiem ar bezmaksas parkinga vietām), nākamajā rītā posāmies salas Rietumu virzienā uz pilsētu vārdā Paphos. Atšķirībā no Larnakas un Limasolas, kuru apskate mums bija sanākusi drīzāk spontāni, nekā plānoti, par Paphos jau iepriekš biju lasījis, ka tā ir skaista un vēsturiska pilsēta. Tiesa, praksē kaut kā sanāca tā, ka neko daudz no tās mēs neieraudzījām, toties, sekojot norādēm, nonācām pie Ķēniņu kapenēm. Jau iegājuši šajā objektā iekšā (proti - iegādājušies ieejas biļetes), uzzinājām, ka patiesībā nekādi ķēniņi šajās kapenēs nav tikuši apbedīti, bet gan tikai augstmaņi. Jutāmies šokēti un vīlušies, pat gribējām prasīt naudu atpakaļ. Nē, patiesībā, tā nebija - vienkārši izstaigājām milzīgo nekropoles kompleksu, kura atmiņā paliekošākā daļa gan bija došanās pēc tuvējā ģeoslēpņa. Proti, daļēji tieši slēpņa dēļ bijām iegājuši kapeņu kompleksā, bet tad atklājās, ka slēpnis patiesībā bija otrpus žogam. Tā kā apkārt iet būtu baisais gabals, bet sētā atklājās neliels caurums, līdu vien pa apakšu tam pakaļ. Bieži negadās, ka tev slēpņa dēļ ir nepieciešams izkļūt no slēgtas teritorijas, lai iekļūtu publiskā teritorijā. Varētu būt diezgan stulbi skaidrot kādam teritorijas administrācijas pārstāvim, ka man ir biļete un ka es atpakaļ iekšā nelienu kā zaķis. Tiesa, šāda iespēja neradās, jo neviens man nekādas bumbas piešūt nemēģināja. Ja kas - kapenes ir UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.


Kopumā gan Pafosa vairāk mani interesēja ne kā pilsēta, bet gan kā vieta, no kurienes doties atkal tālāk dabā. Šīs dienas galvenais mērķis mums bija Avakas aiza - viens no iespaidīgākajiem dabas objektiem Kiprā. Aizā, kā jau to varētu gaidīt, ved taka. Tiesa, jo tālāk pa aizu tu ej, jo uzmundrinošāki kļūst administrācijas paziņojumi. Kamēr sākumā tevi tikai brīdina par to, ka lietusgāžu gadījumā ūdens upē var strauji celties un var izrādīties nepieciešama evakuācija, tālāk jau ir brīdinājums par krītošiem akmeņiem un informācija, ka parka administrācija neuzņemas par tavu dzīvību nekādu atbildību. Jāatzīst, ka iet garām pēdējam paziņojumam noteikti ir vērts, jo tieši aiz tā sākas iespaidīgākie skati - aiza kļūst šaurāka, dziļāka un iespaidīgāka. Reizēm tev mazliet virsū pil ūdens, reizēm nākas pamatīgi lavierēt, lai neiebristu ūdenī, citkārt aizā ir kritis milzīgs bluķis un iesprūdis pa vidu, vairākus metrus virs tavas galvas. Cik ilgi tur ir iespējams iet, mēs gan tā arī neuzzinājām - kādā brīdī aiza atkal sāka kļūt arvien platāka un lielāka, ar pamatīgākām nogruvumu sekām un lielākiem akmeņu kalniem, pa kuriem rāpties uz priekšu, mazliet tādā Nothing but Stones stilā, ar to vien atšķirību, ka joprojām augšā bija daudz akmeņu, kuri varētu kādā brīdī krist. Tiesa, atturēja no tālāka ceļa mūs nevis bailes no akmeņiem, bet gan apziņa, ka labākais šajā aizā jau ir redzēts un ka mums bija iespēja šajā pēcpusdienā pabūt vēl kādā ne mazāk saistošā vietā, bagātinot savus gūtos iespaidus.


Vēl divas pastaigas šajā dienā mums patiešām sanāca - vispirms devāmies uz kādu nelielu klosteri, pastaigas galvenais atklājums gan bija tāds, ka Kiprā zāle aug tik nīkulīgi, ka siena rituļi šiem sanāk tādi, ka Latvijā populārā apcerīgās un/vai seksīgās foto sesijas uz šiem ruļļiem šeit var sanākt labākajā gadījumā ironiskas. Pēc tam toties apmeklējām vietu, ko sauc par Baths of Aphrodite. Pats baseins, kurā, cik var nojaust, nav peldējusies neviena dieviete, gan nav nekas īpašs (turklāt tajā ir aizliegums peldēties, līdz ar to cerības uz to, ka dievietes tur peldēsies nākotnē nav sevišķi lielas, drīzāk tur peldēties var doties huligāni), bet skati klintīs apkārtnē gan ir grandiozi. Tiesa, taku garums tur bija tāds, ka cerību tās iziet pilnā apjomā līdz tumsai mums nebija, tālab izgājām vien pāris pirmos kilometrus un metām riņķī. Devāmies nakšņot uz miestu (laikam gan tam ir pilsētas statuss) vārdā Polis.


Šajā Jānim Polim un policijai veltītajā apdzīvotajā vietā bija diezgan nīkulīgi ar ēstuvju piedāvājumu, līdz ar to sanāca, ka vakariņās ēdām burgerus, ko vismaz daļēji kompensēja grieķu salāti. Un, protams, kā jau katru vakaru baudījām vietējo vīnu. Tāpat pa dienu bijām tikuši pie plašiem augļu krājumiem - šo to bijām saplūkuši paši (tas galvenokārt attiecas uz tiem dīvainajiem kaktusu augļiem, kuru adatas atceros vēl kopš pērnā gada vizītes Izraēlā), šo to - iepirkuši tirgū. Jāatzīst gan, ka tirgus vīģes nebija ne tuvu tik gardas kā tās, ko pāris dienas vēlāk savācām ceļmalā. Un arī daudzums otrajā reizē bija iespaidīgāks - no koka novācām ne mazāk kā divi kilo šo augļu, kurus Rīgā tirgo par 50 centiem gabalām, un kilogramā varētu mierīgi būt kādi 30 augļi. Tāpat ēdām bietei garšas uz kodola ziņā līdzīgo kaktusu dragonfruit un zvaigznes formas karambolu.

Dzīvē visā ir vēlams atrast līdzsvaru, līdz ar to pēc dažādajām dabas takām pienāca laiks tā kārtīgāk apskatīt kādu pilsētu. Un kāda pilsēta mēdz bieži būt visvairāk apskates vērta? Galvaspilsēta. Kipras gadījumā tā ir it īpaši tiesa, jo Nikosija ir vienlaikus galvapilsēta divām valstīm - gan oficiālajai Kiprai, gan Ziemeļkiprai, un pa vidu šai pilsētai stiepjas robeža. Mūsu gadījumā tā turklāt bija labākā iespēja paviesoties Ziemeļkiprā - kamēr mūsu automašīnai tur iebraukt nebija vēlams apdrošināšanas trūkuma dēļ, mēs paši ar kājām Ziemeļkiprā noteikti varējām doties. Turklāt, atbilstoši manai pieredzei ieiešana Ziemeļkiprā noteikti ir kas mazāk radikāls kā pērnā gada vizīte Palestīnā.

Līdz Nikosijai gan vēl vajadzēja nokļūt - no mūsu atrašanās vietas taisnākie ceļi uz Nikosiju visi veda cauri Ziemeļkiprai, bet tādus izmantot mēs īsti neuzdrīkstējāmies. Arī tāpēc, ka patiesībā nemaz nebija skaidrs - kurās vietās vispār ir robežpārejas punkti, jo lasījis biju, ka tādi kopumā ir skaitā pieci visā valstī, bet ceļu, kas ved uz robežu ir būtiski vairāk, savukārt kartēm nez kādēļ šī iekšējā robeža šķita tik nebūtiska, ka to varētu pat nepieminēt (runa, protams, par digitālajām kartēm, kuras tev plāno mašrutu). Līdz ar to nācās braukt apkārt, pa kalniem. Atsevišķi ceļa posmi bija diezgan mežonīgi - ar ceļu vienas joslas platumā, kur brīžos, kad tev pēkšņi pretī no līkuma izlido mašīna, tu vispirms norausties un tikai tad saproti, ko vispār vajadzētu tagad darīt. Nekādu incidentu gan šajā padarīšanā nebija, tik vien kā stress. Līdz ar to arī braucām mēs tos mazāk kā 150 kilometrus savas 3-4 stundas (uz beigām ceļš jau kļuva līdzenāks un ātrāks). Nikosiju sveiki un veseli sasniedzām gan mēs, gan mūsu auto.


Man mazliet neskaidrības radīja tas, kur īsti atradās Nikosijas mūru robežas (taisnība par to novietojumu bija Marinai, kam gan kādu laiku turējos pretī, uzskatot, ka man ir savi argumenti), bet gandrīz izcilā veidā ļoti ātri nonācām pie starpvalstu robežas vecpilsētas sirdī. Vispār jau tas ir diezgan biedējoši - ka cauri pilsētai faktiski iet viena vienīgai iela, kurā ir robežpunkts, kamēr visur citur ielas ir slēgtas, uzstādītas novērošanas kameras, šur tur patrulē ANO karavīri, neitrālā zona starp valstīm ir visai skumjā stāvoklī, uzpostas ir vienīgi fasādes, un lai nokļūtu pilsētas otrā daļā, ir jāiet cauri pasu pārbaudei. Tiesa, pirms nedaudziem gadiem esot bijis vēl sliktāk un arī šī viena robežpārejas punkta pilsētas teritorijā neesot bijis. Pati robežas šķērsošana gan mums neko sarežģīta neizvērtās - uzrādi pasi, tevi kaut kur iegrāmato un vari iet tālāk. Tiesa, vienu kompāniju tieši mums priekšā turki savā pusē neielaida, šo ļaužu ID kartes par personu apliecinošiem dokumentiem neatzīstot. Tā kā es esmu pārliecināts pases lietotājs, savā pasismā tikai stiprinājos šajā situācijā.

Iegājis Ziemeļkipras kontrolē esošajā Nikosijas daļā, tu uzreiz sajūties kā Austrumu tirgū - visur kāds kaut ko mēģina pārdot (par to, ka kāds kaut ko mēģinātu arī nopirkt, gan neesmu drošs), troksnis, murdoņa un viss apkārt diezgan nolaists. Kas, protams, nav sevišķs pārsteigums, ja ņem vērā, ka jau kopš 1974.gadā šī teritorija ir pakļauta ekonomiskām sankcijām. Otrs novērojums ir par mošejām pārvērstas grieķu pareizticīgo baznīcas, tiesa, cik saprotu, lielākoties tās šādā statusā ir jau gadsimtiem ilgi. Cilvēki arī šai pusē izskatās citādāk - lai gan turki un grieķi patiesībā ir itin vieni otriem līdzīgi (nesaki to turkiem un grieķiem!), Ziemeļkiprā skatu ietekmē gan daudz mazākais tūristu daudzums, gan plašāk izplatītas “piedienīgi” tērptas sievietes - tiesa, līdzīgi kā Turcijā, te galīgi nav tā, ka visas sievietes ģērbtos reliģijas prasībām atbilstoši, bet kopumā tādu, protams, ir vairāk kā Kipras republikas pusē.


Ziemeļnikosijas centrs patiesībā bija itin nomācošs, bet mazliet tālāk no tā tu konstatē, ka dzīvība šeit kūsā ne tikai ķīniešu krāmu tirdzniecības veidā, bet cilvēki nodarbojas arī ar kaut ko puslīdz jēdzīgāku un sāc apzināties, ka gadījumā, ja abas Kipras kādreiz spēs rast kompromisu savās domstarpībās, nemaz tik ļoti atšķirīgi Ziemeļi un Dienvidi varētu arī nebūt. Tiesa, nekā diži ilgstoši Ziemeļnikosijā darāma mums nebija, jo ārpus nocietinātās pilsētas mūriem sākās visparastākā piepilsēta, tāda, kāda tā varētu būt arī daudzās citās valstīs. Tālab mēs devāmies atkal pāri robežai, kur varējām pārliecināties, ka visa robežšķērsošanas procedūra šajā pasākumā ir itin izteikta formalitāte, tādā mērā, ka pēdējo robežpārbaudi pat izgāju, nenovelkot lakatu (ko nēsāju visu laiku karstuma dēļ) un saulesbrilles - un šādā paskatā manī diez vai būtu iespējams sazīmēt pases foto attēloto seju.

Paklīdām vēl pa Nikosijas otru daļu, izmetām nelielu līkumiņu līdz vietai, kur savulaik gāja dzelzceļš (patiesībā tas nebūtu tik tālu, ja nebūtu visu laiku jāiet apkārt turku teritorijas robežai). Vilcienu mīļotājiem Kiprā sevišķu iespēju izvērsties nav - dzelzceļš šajā valstī ir slēgts jau kopš 1951.gada, tomēr vismaz vienā parkam līdzīgā apvidū varēja atrast sliežu posmu pāris kvartālu garumā (ar pārtraukumiem vietās, kur sliedes šķērso gājēju vai auto ceļu). Aprunājāmies arī ar kādu kungu, kas pa sliedēm staidzināja savu suni un jautāja, kādi ceļi mūs turp atpūtuši.


Šajā vakarā mums sanāca pamatīgākā izēšanās visa Kipras brauciena laikā - Nikosijas vecpilsētā atradām restorānu, kura piedāvājumā bija tāda lieta kā "zivju plate" - tikām pie liela daudzuma dažādu jūras velšu, ar kurām ilgi cīnījāmies, līdz trauks tika tukšs. Marina jau kopš pirmās dienas Kiprā runāja, ka viņa gribot ieēst zivi, un beidzot tas izdevās pēc pilnas programmas. Iespējams, ka mīdijas es pat iepriekš ne reizes nebiju ēdis, bet tā droši to neapgalvošu.

Pašā Nikosijā mums patīkamas cenas naktsmītni atrast nebija izdevies, tāpēc braucām mazliet tālāk Larnakas virzienā, kur apmetāmies ciematā ar nosaukumu Oroklini. Tas bija patiešām riktīgs miests, tiesa, ar itin lielu viesnīcu centrā, pie kuras gan piebraucām no sētas puses un kādu laiku to nevarējām atrast (kā gan tu atradīsi lielāko māju ciematā!). Nākamajā rītā devāmies pastaigā pa tuvējās apkārtnes pauguriem skatu baudīšanai, nekur sevišķi augstu gan šajā gaā vairs uzkāpt nebija iespēju un vajadzību. Reizēm patiesībā mēs gājām arī tādās vietās, kur vajadzības gadījumā varētu uzbraukt arī ar mūsu nebūt ne apvidus auto, bet ne jau liekā mašīnā sēdēšanā sanāk saturīgi pavadīt laiku un labāk apskatīt apkārtni.

Pēc pastaigas devāmies uz jūru uz kārtējo peldi (kopumā septiņu dienu laikā man, pateicoties ūdenskritumam, sanāca deviņas peldes, Marinai - astoņas) un tad, netipiski agri devāmies uz pilsētiņu ar nākamo naktsmītnes vietu - Ayia Napa. Proti, pie mūsu viesnīcas durvīm bijām pāris minūtes pēc oficiālā iečekošanās laika sākuma, galvenokārt ar mērķi istabā papildināt krājumus mūsu ūdens pudelēs. Jā, to vērts pieminēt, ka līdz pat pēdējai dienai Kiprā mēs dzērām tikai un vienīgi krāna ūdeni, pudeļūdeni nepērkot. No mājām bijām paņēmuši divas velopudeles, kuras pie katras izdevības piepildījām - gan viesnīcās, gan dzeramā ūdens avotos. Vienā no veikalu apmeklējumiem nopirkām pudeli sulas. Pagaršoju - kaut kā baisi mežonīga man tā šķita, bet padomāju - tāda tiem kipriešiem gaume. Iedodu Marinai - viņa pagaršo un paziņo: tas taču ir koncentrāts, jāšķaida ar ūdeni! Mirkli vēlāk no veikala iznāk čalis un paziņo mums to pašu, ka šī sula nav tīrā veidā dzerama. Oficiāli to vajadzēja šķaidīt attiecībā 1:4, bet praksē arī 1:10 bija tīri ok. Tā kā pēdējās dienās mums kaut kā visu laiku trāpījās itin nepatīkamas garšas krāna ūdens, tad tam tieši šīs sulas piejaukšana bija labs risinājums.

Izpētījuši Ayia Napa apkārtnes karti, secinājām, ka vēl pirms tumsas iestāšanās varētu doties uz Protaras pusi - šī apvidus pauguraināko vietu, apskatīt, kādi tad ir skati šajā, Austrumu virzienā tālākajā Kipras galā. Izrādījās - labi skati. Redzējām baznīcu klintīs, redzējām baznīcu ne klintīs, atradām vairākus ļoti feini noslēptus slēpņus (mani patiesībā mazliet biedē tas, ka nedēļas laikā Kiprā salasījām veselus 74 slēpņus, bet tā kā pa slēpņiem staigājām ar kājām un braucām ar velo, nevis praktizējām "piebrauc ar auto, pastiep roku" metodi, sirdsapziņa kopumā ir tīra). Atceļā sanāca mazliet iespringt, lai līdz pilnīgai tumsai tiktu pilsētā - vismaz tādā mērā, lai jau ietu pa asfaltu. Kamēr kopumā Kiprā parasti staigājām bez baigākās steigas, šajā vakarpusē ar visu slēpņošanu (un vēl veikala apmeklējumu) sanāca veikt 15.6 kilometrus trīs stundās un 45 minūtēs. Tumsa, kā katru vakaru, iestājās diezgan zibenīgi, mums atrodoties iekštelpās (tā parasti bija - ieej tu viesnīcā nolikt somu vēl pa gaismu, ārā dažas minūtes vēlāk iznāc jau tumsā), šajā gadījumā veikalā, kur iepirkām pārtiku vakaram - šajā reizē izlēmām ēst viesnīcā, nevis doties pārtikas meklējumos uz kādu ēstuvi.


Nākamā diena mums bija pēdējā Kipras ceļojumā. Vēl vienu reizi gribējās paņemt nomā riteņus un kaut kur pabraukāt apkārt. Velonomu atradām pa ceļam uz Ayia Napa centru, kur mums vajadzēja bankomātu, un ātri vien tikām pie itin pamatīgi lietotiem kalnu velosipēdiem. Šoreiz vērts atzīmēt - par ļoti draudzīgām naudiņām - pieci eiro par riteni uz visu dienu galīgi nav skarbi daudz prasīts. Toties laikapstākļi šajā dienā gan bija skarbi - diezgan droši varu apgalvot, ka mūsu pēdējā diena Kiprā bija karstākā, līdz ar to braukšana ar riteni bieži bija vienas vienīgas mocības. Jo īpaši reizēs, kad sanāca braukt pret kalnu. Nekādas lielās virsotnes Kipras Dienvidaustrumos nav atrodamas, taču baisākajā svelmē jebkāds kāpums sagādāja ciešanas. Gribējām aizbraukt līdz bākai pašā salas galā, taču izrādījās, ka bāka atrodas kaut kādā militārā teritorijā (šoreiz pat īsti nesapratu - kipriešu vai britu), līdz ar to bāku redzējām vien pa milzīgu gabalu. Toties kādu gabaliņu pabraucām pa Eiropas garo gājēju taku E4. Jāatzīmē, ka šo maršrutu Kiprā sastapām ļoti daudzas reizes un vairākkārt mūsu ceļi ar to pārklājās. Ja kas, kopumā E4 ir vairāk kā 10'000 km gara, sākas Portugālē un droši vien var uzskatīt, ka Kiprā tā beidzas. Sākotnēji posms no Ayia Napa uz Austrumiem pa E4 ir diezgan normāli braucams ar velo, tālāk tas kļūst jau stumjams, un vēlāk - nesams. Sākoties pēdējam statusam, padevāmies un stūmāmies atpakaļ, lai tiktu uz veloceliņa pie lielā ceļa.


Ayia Napa gan kā pilsēta, gan kā viss reģions šķita diezgan atšķirīga no iepriekš Kiprā redzētā, galvenokārt krāsainu (un bieži stipri bezgaumīgu) atpūtas iestāžu dēļ. Kur citur tu 2015.gadā atradīsi tematiskus Flinstonu restorānus, bāru "Sarkanais laukums" ar lielu kartona Kremli virs ieejas, kafejnīcas ar milzīgām dekoratīvām vardēm, spēļu automātus uz katra stūra? Faktiski Ayia Napā radās sajūta, ka šajā kūrortā visas iestādes ir iekārtotas pirms gadiem 20 un kopš tā laika tikai periodiski mazliet uzfrišinātas, bet par konceptuālām izmaiņām neviens te nedomā. Salīdzinoši Larnaka bija daudz eiropeiskāka, Limasola atmiņā palika ar neskaitāmiem veikaliem, kuros krievu tūristu vajadzībām tirgo kažokādas (kā gan Kiprā vispār izdzīvot bez kažokādām!?) un Nikosija - kaut kas pa vidu starp Stambulu un... kaut kādu rietumnieciskāku pilsētu.


Patiesībā pašam smieklīgi - šajā dienā mēs ar velo pieveicām 45 kilometrus - distanci, kura puslīdz sportiskā tempā būtu veicama pusotrā-divās stundās, bet šajā reizē arī tāda niecīga kilometrāža šķita vērā ņemams sasniegums. Arvien vairāk sākām ilgoties pēc Latvijas vēsā rudens, kur tev vismaz ir skaidrs risinājums komforta uzlabošanai - vairāk drēbju. Izbraucām lociņu gar piekrasti no Ayia Napa uz Pernera, Trīsvienības pludmali un tad gar Paralimni atpakaļ uz Ayia Napa. Ieēdām pusdienas krodziņā, kur rādīja Anglijas Premjerlīgas spēli futbolā, pēdējo reizi kārtīgi izpeldējāmies siltajā jūra, pastaigājām pa suvenīru bodītēm (pirmo un vienīgo reizi šīs nedēļas laikā), nodevām velosipēdus, vēl pastaigājām pa Ayia Napa, ieēdām mūsu vīģu krājumus, redzējām gājienu par godu pilsētā notiekošajam Viduslaiku festivālam, ieēdām pēdējās vakariņas, kurās līdzās pamatēdienam tikām uzcienāti ar cacikiem (pitas maize ar tradicionālu grieķu mērci), augļiem un kaut kādu vietējo liķieri. Atlika vien sakrāmēt somas un doties uz lidostu nodot mašīnu. Tam sekoja ilgas stundas lidostā, kuras pavadījām uz maiņām guļot (sekojot savām mantām un rūpējoties par lidmašīnas nenokavēšanu), un svētdien no rīta jau bijām mājās, kur visai drīz arī pieķēros šī apraksta tapšanai.


Tādi kā secinājumi un kopsavilkums

- Kā jau var gaidīt, Kiprā ir ļoti daudz krievu tūristu un dažādu veidu britu, bet pārsteidzošā kārtā tas nav sevišķi kaitinoši. Skaidrs, ka personāls it visur runā gan angliski, gan krieviski, bet kopumā tūristi ir pietiekami klusi un netraucējoši. Kompānijas zilsarkanbaltos treniņtērpos ar divgalvainu ērgli nekur nemanījām;
- Cenas naktsmītnēm ir ļoti draudzīgas, pārtikai - normālas, suvenīriem - draudzīgas, vīnam - normālas, auto īrei - patīkamas, degvielai - mazliet augstākas kā Latvijā;
- Laikapstākļi oktobrī ir karstāki kā pie mums augustā. Nevēlos pat zināt, kā Kiprā ir augustā. Droši vien peldēties pēc latviešu standartiem var arī novembrī. Tiesa, Kiprā pastāv arī kalnu slēpošanas kūrorti, līdz ar to vismaz kalnos teorētiski ziema ir novērojama;
- Mazliet žēl, ka neizdevās vairāk laika pavadīt Ziemeļkiprā. Mani gan ne tik ļoti vilina apšaubāmas pseidovalstis, bet no dabas viedokļa šī Kipras daļa šķiet interesanta.
- Gribas ticēt, ka Kipra un Ziemeļkipra/Turcija tuvākajos gados nonāks pie kompromisa un atjaunos vienotu valsti. Apsolos šādā gadījumā Kipru apmeklēt vēlreiz. Citādi - diez vai. Tā ka, biedri kiprieši - protieties!