100% Rīga

Nekad neesmu slēpis, ka mēdzu šo to dzīvē darīt statistikas pēc - ķeksītis (vai precīzāk - ķeksīšu skaits) man ir diezgan spēcīgs motivētājs. Līdz ar to kuram, ja ne man, būtu jāiet skatīties teātra iestudējumu, kuram pamatā ir statistika - vācu/šveiciešu apvienības "Rimini Protokoll" izrādi "100% Rīga"?

Pasākuma ideja ir sekojoša - tu paņem 100 vienkāršus cilvēkus, kas pēc vairākiem kritērijiem statistiski reprezentē pilsētu: pēc nacionālā un vecuma sadalījuma, mājsaimniecības veida, dzīvesvietas un vēl kaut kāda piektā kritērija, kuru esmu piemirsis. Šos 100 cilvēkus tu palaid uz skatuves, kur viņi mazliet pastāstīs par sevi, mazliet uzspēlēs balsošanas spēli - grupēsies pēc pārliecībām dažādos jautājumos, un skatītāji sēdēs un uzņems statistiku dzīvā veidā.

Ideja, manuprāt, ļoti interesanta. Ar šādu datu vizualizācijas veidu vēl nebiju sastapies. Tehniski izrāde realizēta atraktīvi - ar rotējošu skatuves pamatni (tur droši vien varētu uzlikt lokomotīvi un lietot griezuli), ar kameru skatam no augšas, ar pavadošo mūzikas grupu, kas spēlē izrādes laikā dzīvu mūziku. Vienīgi par saturu es neteiktu, ka tas bija tik ļoti aizraujošs.

Viss sākās cerīgi - kā pirmā uz skatuves nāca Centrālās statistikas pārvaldes vadītāja, kas informēja mūs par to, cik vidēji uz 100 mājsaimniecībām Rīgā ir zvejas laivu un cik telefonu. Pieņemot, ka dzīvojam divdesmitā gadsimta sākumā. Šāda statistika man pilnīgi noteikti šķita interesanta, taču diemžēl no vecās statistikas grāmatas tik vien kā šo citātu dabūjām, tālāk pārejot pie mūsdienām, par kurām tāpat esmu gana labi informēts. Un tad - vēl 99 cilvēki. Manai gaumei drusku par daudz, jo īpaši kad liela daļa varoņu neko interesantu nepasaka.

Balsošanas spēle tad jau bija interesantāka, bet vienlaikus bez sevišķiem pārsteigumiem. Kurš no jums uzskata, ka dzīve padomju laikos bija labāka? Kurš no jums ir par nāvessoda atjaunošanu? Kurš no jums izvairās no nodokļu maksāšanas? Kuram no jums šogad nav bijis seksa? Kurš no jums tic dzīvei pēc nāves?

Es pieņemu, ka iesaistītajiem 100 cilvēkiem gatavošanās šim pasākumam bija interesantāka par pašu pasākumu (galu galā - kas tas ir - trīs izrādes?). Tāpat kā man interesantā bija izrādi pavadošā grāmata, kur par 100 cilvēkiem var uzzināt drusku vairāk kā izrādes laikā, plus vēl pievienots pietiekami saistošs vizualizētas statistikas materiāls. Kā teātri šo pasākumu uz vairāk kā septītnieku nenovērtēšu - ja man izrādes laikā laiku pa laikam kļūst garlaicīgi (divdesmit piektais balsojums, sešdesmit trešais cilvēks - nedomājot nevienu konkrēti), tad to par izcilu izklaidi nenodēvēšu.
2014-12-07
7.0
comments powered by Disqus