Dans la Maison

Ja nekļūdos, šī man varētu būt desmitā noskatītā Fransuā Ozona filma. Ja ņem vērā, ka kopumā uz šo brīdi viņam ir 15 pilnmetrāžas kinolentes (tiesa, ar to skaitīšanu ir iespējami varianti), jāatzīst, ka viņa daiļradi esmu iepazinis itin labi, turklāt galīgi nav tā, ka sevi uzskatītu par lielu viņa cienītāju. Un nav arī tā, ka visas redzētās filmas būtu uz mani atstājušas sevišķi lielu iespaidu - laikam joprojām vislabākās emocijas man viņa vārds raisa filmas "8 sievietes" dēļ (kas nav pārsteidzoši, jo filmu par lielāku skaitu sieviešu viņa krājumā līdz šim nav bijis). Tomēr tagad varu teikt, ka "Mājā" varētu tagad būt manās acīs ieņēmusi otro vietu šajā sarakstā.

Filmas premisa it kā ir gaužām tipiska - tā vēsta par skolotāju, kas mēģina palīdzēt vienam atsevišķam skolniekam, proti, to gandrīz vai varētu saukt par motivējošā tipa "bildungsroman" tipa filmu. Bet nav gluži tā, ka skolotājam būtu tā labākā motivācija un tie labākie paņēmieni. Un patiesībā skolēns tāpat ir tas, kurš diktē noteikumus. Nē, tas nav stāsts par homoseksuālu mīlestību starp skolotāju un skolēnu, lai gan skolotāja sieva kādā brīdī šādu versiju izsaka. Ja nu kaut kur te ir velkamas paralēles, tad tās izsaka pati filma - Ozons stāstīšanā te mazliet atdarina 1001 nakts pasakas (lai gan pēc idejas tikpat labi to varētu vienkārši salīdzināt ar romāna publicēšanu "ar turpinājumiem" presē, tā lai katras nodaļas nobeigums liktu tevi nepacietībā gaidīt, kas tad notiks nākamajā daļā). Un kas ir tas stāsts, kura risinājumu tu tik nepacietīgi gaidi? Proletāriešu ģimenē augošais Klods Garsija literatūras skolotāja doto uzdevumu "kā tu pavadīji brīvdienas", var teikt, ka pavērš pret pašu skolotāju - sāk vērpt stāstu, kurš ir vai nav pilnībā patiess par savu draudzību ar klasesbiedru un nokļūšanu tā mājā, mēģinot saprast, kā tas ir - būt piederīgam vidusšķirai. Interesantais te ir tas, ka situācija ir vienlaikus pilnīgi triviāla un elpu aizraujoša, un šis ir tas gadījums, kad Ozonam izdevies pasniegt diezgan banālu sadzīvisku stāstu tik intriģējošā veidā, ka reti kurš spiegu trilleris turētu līdzi. Turklāt viņš brīnišķīgi variē ar noskaņām, laiku pa laikam piekoriģē jau iepriekš rādīto (skolotājs aizrāda skolēnam, ka aprakstītais nav ticams vai gana nervus kutinošs), maz pamazām pazūd iespēja saprast, kas ir realitāte filmas pasaulē un kas - fikcija.

Cik saprotu, Ozons šajā filmā ir tā kā noslēdzis apli vai arī pārgājis nākamajā spirāles līmenī - savā pirmajā filmā "Sitcom" (ko skatījāmies relatīvi nesen) viņš atklāti ņirgājās par vidusšķiras dzīvi un tās vērtībām, pārvēršot visu muļķīgā seksuālā farsā, kamēr "Mājā" viņš sāk ar ko līdzīgu - Klodam pirmo reizi ieejot klasesbiedra Rafas mājā un sajūtot tur vidusšķiras sievietes smmaržu, taču pamazām cinisms viņā tā kā pazūd un viņš šajā vidusšķirā iemīlas, jo, kā par filmu apgalvo pats režisors, reizēm tāda normāla vidusšķiras ģimene ir kaut kas labs un vajadzīgs. Protams, nav tā, ka Ozons kļūtu sentimentāli jūsmīgs, bet šajā filmā viņš spēj uz apskatāmo tēmu paraudzīties arī ar jūtām, un tas ir jauki. Un šaubu nav - man šī filma ļoti patika.
2016-12-12
8.5
comments powered by Disqus