Darkest Hour

Lai arī filmas nosaukums ir "Tumšākā stunda", diez vai to var viennozīmīgi saukt par tumšāko posmu 2. Pasaules kara laikā - tā ēra tomēr bija pilna ar dažādām melnās krāsas nokrāsām, tomēr savā ziņā konkrēti Lielbritānijas gadījumā laiks, kas sakrita ar Vinstona Čērčila kļūšanu par britu premjerministru, bija visbezcerīgākais, kādu Anglija pieredzēja ļoti ilgā periodā.

Tīri kā vēsturiska drāma "Tumšākā stunda" ir diezgan tradicionāls kino, kas vēsta par varoni atbildīgu lēmumu pieņemšanas laikā, viņu plosošajām pretrunām, sazvērestībām viņam apkārt un to, kā viņš tomēr sadūšojas uz lielo soli. Vismaz kopš Jēzus pēdējām dienām itin populārs sižets, ar ko skatītāju diez vai pārsteigsi. Tāpat kā diez vai skatītāju pārsteigs tas, ka Gerijs Oldmens kā Čērčils ir lielisks. Politiķis, kuru nekādi nevar nosaukt par mīlētu (pat ne savā partijā), bet kura lielākais spēks ir tajā, ka viņu nemīl pat Hitlers. Filmā ir sava deva arī Čērčila ģimenes stāsta, taču būtu pārspīlēti teikt, ka Kristīnei Skotai Tomasai kā Čērčila sievai filmā būtu atvēlēta loma - vismaz ne lielāka kā tipiskai veiksmīgu vīru mīlošai sievietei, kas atteikusies no savas dzīves vīra karjeras labad.

Interesantākais šīs filmas ziņā ir tas, ka tā ir diezgan labi skatāma komplektā ar citu 2017. gada filmu (kura, tāpat kā šī, ir nominēta "Oskariem") - Kristofera Nolana "Dunkirk". Kā nekā abas filmas skar britu karaspēka evakuāciju no Dankerkas, tikai Džo Raits to skata no augšas, bet Nolans - no apakšas, proti, "Tumšākā stunda" vērtē politiķus un lēmumu pieņēmējus, kamēr Nolana filma izteikti fokusējas uz reāli iesaistītiem cilvēkiem. Arī "Darkest Hour" kādā brīdī (mazliet atkāpjoties no vēsturiskās patiesības) pavērš skatījumu uz leju - Čērčilam iekāpjot metro un aprunājoties ar vienkāršajiem londoniešiem par tēmu, vai viņuprāt vajadzētu noslēgt vienošanos ar Hitleru.

Kas mani patiesībā ļoti interesē - kā ir ar šo filmu rādīšanu mūsdienu Krievijā, vai tur maz ir atļauts runāt par Otro Pasaules karu pirms "Lielā Tēvijas kara" - proti, par to laiku, kad Hitlers un Staļins vēl bija pusoficiāli sabiedrotie, bet briti bija faktiski vienīgie, kas izmisīgi un neatlaidīgi pretojās invāzijai? Kas šajā filmā ir drusku īpatnēji, ir tas, ka tā rada sajūtu, ka viss beigtos labi, lai gan patiesībā, protams, nekas vēl nebeidzās un pat Kauja par Lielbritāniju tikai sākās. Kā biogrāfiska drāma - diezgan sakarīgs kino, bet par izcilu filmu to nesaukšu - vēstījums, protams, spēcīgs un patriotiski pacilājošs, bet šī noteikti nebūs viena no tām 2017. gada filmām, kuras cilvēki atcerēsies kaut pēc pieciem gadiem.
2018-02-20
7.5
comments powered by Disqus