Lodger
Bovija Berlīnes triloģijas pēdējais albums sākotnēji kritiķiem nepatika, taču laika gaitā kolektīvā attieksme pret to ir mainījusies uz labo pusi un bieži to pat dēvē par labāku nekā “Heroes”. Tiesa, šajā ierakstā vienas lietas izteikti trūkst - kādas dziesmas, kas būtu iegūlusi Bovija zelta fondā tā kā jau minētais “Heroes”. Vienlaikus komerciāli šis ieraksts bija veiksmīgāks par savu priekšgājēju - tā vadošais singls “Boys Keep Swinging” britu čārtos tika desmitniekā, kas “Heroes” nebija pa spēkam. Tas gan, protams, ir apliecinājums tam, ka plašā publika neko daudz nesaprot.
Salīdzinoši ar diviem iepriekšējiem ierakstiem šeit daudz jūtamāks ir pats Bovijs un daudz mazāk viņa cīņu biedrs Braiens Īno. Un vispār visjūtamākais šajā ierakstā ir Deivids Birns no “Talking Heads”, kurš gan albuma ierakstīšanā nav piedalījies. Proti, Bovijs, kurš visas savas karjeras garumā ir bijis kārtīgs rokmūzikas hameleons, vienmēr pielāgojoties aktuālajām tendencēm, septiņdesmito gadu beigās vislielāko potenciālu saskatīja tieši Talking Heads stila jaunajā vilnī, un šajā albumā viņš visai veiksmīgi imitē Birnu. Un pie reizes drusku atdarina vienu savas paaudzes mūziķi - Lū Rīdu. Vēl var pieminēt, ka atšķirībā no “Heroes”, kur soloģitāru spēlēja Roberts Frips, šajā albumā Bovijam pievienojās Adrian Belew, kurš pēcāk pievienojās Fripam “King Crimson” sastāvā.
Neviena šī ieraksta dziesma individuāli izcila, taču kopumā tas atstāj pozitīvu iespaidu. Ieraksta pirmā puse ir veltīta ceļojumu tēmai, paviesojoties gan Āfrikā, gan Turcijā, bet man no tās skaņdarbiem laikam vislabāk tīk “Move On”.
Tikām otrajā plates pusē atrodami tās populārākie skaņdarbi, vispirms jau “D.J.”, kura man nez kādēļ liek domāt par Scissor Sisters, un Bovijs dzied: “I am a DJ, I am what I play.” Otrs singls “Boys Keep Swinging” ir kaut kas pa vidu starp Mott the Hoople atdoto Bovija “All the young dudes” un the Who operatiskākajiem skaņdarbiem no Tommy, bet tas viss - labā nozīmē. Un “Repetition” ir totāls Lū Rīds.
Kā jau teicu - kā viens vesels šis ieraksts ir ļoti pat klausāms, ko man nākas atzīt par spīti manai visai skeptiskajai attieksmei pret Bovija kungu.
Salīdzinoši ar diviem iepriekšējiem ierakstiem šeit daudz jūtamāks ir pats Bovijs un daudz mazāk viņa cīņu biedrs Braiens Īno. Un vispār visjūtamākais šajā ierakstā ir Deivids Birns no “Talking Heads”, kurš gan albuma ierakstīšanā nav piedalījies. Proti, Bovijs, kurš visas savas karjeras garumā ir bijis kārtīgs rokmūzikas hameleons, vienmēr pielāgojoties aktuālajām tendencēm, septiņdesmito gadu beigās vislielāko potenciālu saskatīja tieši Talking Heads stila jaunajā vilnī, un šajā albumā viņš visai veiksmīgi imitē Birnu. Un pie reizes drusku atdarina vienu savas paaudzes mūziķi - Lū Rīdu. Vēl var pieminēt, ka atšķirībā no “Heroes”, kur soloģitāru spēlēja Roberts Frips, šajā albumā Bovijam pievienojās Adrian Belew, kurš pēcāk pievienojās Fripam “King Crimson” sastāvā.
Neviena šī ieraksta dziesma individuāli izcila, taču kopumā tas atstāj pozitīvu iespaidu. Ieraksta pirmā puse ir veltīta ceļojumu tēmai, paviesojoties gan Āfrikā, gan Turcijā, bet man no tās skaņdarbiem laikam vislabāk tīk “Move On”.
Tikām otrajā plates pusē atrodami tās populārākie skaņdarbi, vispirms jau “D.J.”, kura man nez kādēļ liek domāt par Scissor Sisters, un Bovijs dzied: “I am a DJ, I am what I play.” Otrs singls “Boys Keep Swinging” ir kaut kas pa vidu starp Mott the Hoople atdoto Bovija “All the young dudes” un the Who operatiskākajiem skaņdarbiem no Tommy, bet tas viss - labā nozīmē. Un “Repetition” ir totāls Lū Rīds.
Kā jau teicu - kā viens vesels šis ieraksts ir ļoti pat klausāms, ko man nākas atzīt par spīti manai visai skeptiskajai attieksmei pret Bovija kungu.
2013-01-04
comments powered by Disqus