The Next Day

Atšķirībā no N.R., es neesmu sevišķs Deivida Bovija cienītājs - vairumu viņa pazīstamāko albumu, protams, esmu noklausījies, bet nav tā, ka ar kaut vienu no tiem man būtu izveidojušās īpašas attiecības. Līdz ar to Bovija atgriešanās ar jaunu albumu pēc desmit gadu klusēšanas manī sevišķas emocijas neizraisīja.
Īpaši skeptisku mani darīja pirmais šī ieraksta singls. Nav pat svarīgi, cik laba vai slikta "Where Are We Now?" ir dziesma, cik ļoti tajā jūtama vecākas paaudzes fanu pamudināšanu uz nostaļģiju par pašu jaunību un Bovija Berlīnes perioda ierakstiem. Dziesmas tekstā Bovijs ik pa brīdim nosauc kādu vietu Berlīnē, tādējādi droši vien daudzos cilvēkos izraisot asaru birumu. Es patiesībā neesmu TIK cinisks, bet uz mani šis triks nestrādā.
Labi, ka šī dziesma nav tipiska šī albuma pārstāve. Nostaļģijas gan daudz ir arī citur, bet tā bieži ir enerģiskāka nostaļģija. No dziesmām, kas mani uzrunājušas vairāk kā pārējās, izcelšu "Dirty Boys" (atgādina The Doors), "Boss of Me" (manuprāt - lipīgākā dziesma ierakstā) un sērīgi pacilājošo "Valentine&39;s Day".
Protams, pat tāds mūža garuma hameleons kā Deivids Bovijs agrāk vai vēlāk nonāk tādā dzīves posmā, kad kļūst neiespējami turpināt ik dienas mainīties un allaž saglabāt aktualitāti un pirmrindieka statusu, līdz ar to "The Next Day" ir tipisks padzīvojuša rokera ieraksts, no kura velti ir gaidīt jebkādas atklāsmes vai īpašus pārdzīvojumus, tā ir vienkārši kvalitatīva rokmūzika, bet ne kaut kas vairāk.
2013-04-03
7.0
comments powered by Disqus