Blackstar

Nekad sevi neesmu uzskatījis par Deivida Bovija fanu. Vienlaikus ne mirkli neesmu apšaubījis, ka viņš ir uzskatāms par vienu no spilgtākajām personībām rokmūzikas vēsturē. Viens no tiem mūziķiem, kuri vienmēr bijuši muzikālo revolūciju priekšplānā, modi diktējuši, nevis tai sekojuši (ok, vismaz kopš septiņdesmito gadu sākuma, jo paši pirmie Bovija darbības gadi pagāja savas pozīcijas mūzikas pasaulē meklējumos), pat astoņdesmitos gadus Bovijs pārdzīvoja saglabājot relatīvi pieklājīgu seju, kas tajā laikā bija īpašs varoņdarbs.

Bovija nāve ir viens no tiem faktiem, kam man ir grūti noticēt. Nav šaubu, ka cilvēks ir mirstīgs, arī bagāts un slavens cilvēks tāds ir, un daudzi Bovija laikabiedri jau ir aizgājuši, tai skaitā viņam dvēseliski itin līdzīgais Lū Rīds. Un tomēr Bovija nāvi pieņemt ir grūtāk, jo tā vienkārši nešķiet iespējama. Mūžīgais hameleons un ādminis, nemainīgais savā mainīgumā, Zigijs Zvaigžņuputekļi, Aladins un Slaidais baltais hercogs nevar tā vienkārši nomirt kā kurš katrs. Pilnīgi godīgi varu atzīties, ka kaut kādā mērā es cerēju, ka ceturtajā dienā, līdzīgi kā "Blackstar" apdziedātais Lācars, Bovijs augšāmcelsies un paziņos, ka runas par viņa nāvi izrādījušās pārspīlētas. Un tomēr nē - Bovijs, šķiet, patiešām ir aizgājis uz neatgriešanos, un kā atvadas atstājis vienu no - nebaidos šī apgalvojuma - savas karjeras izcilākajiem ierakstiem.

Ar ko "Blackstar" atšķiras no teju visiem Bovija daiļrades veikumiem, ir pilnīga atbrīvotības sajūta no tirgus tendencēm. Kaut arī lielākoties Bovijs bija pašā rokmūzikas modes avangardā, viņš tomēr bija daļa no sistēmas, kura diktēja to, kas ir un kas nav aktuāls. Tikām ar "Blackstar" ir skaidri jūtams, ka Bovijs bija sasniedzis tādu savas dzīves stāvokli, ka viņam pašam vairs nebija svarīgi tas, vai viņa dziesmas skan radio, cik eksemplāros tiks pārdots albums un ko par to rakstīs "Pitchfork" un "Rolling Stone". Ne velti ierakstu ievadošā tituldziesma ilgst teju desmit minūtes, esot vien drusku īsāka par Bovija visu laiku ilgāko kompozīciju - 1976.gada "Station to Station". Turklāt vērts piebilst, ka savulaik "Station to Station" kā singls tika pamatīgi apgraizīta, un tāpat komerciāli izrādījās pilnīgs tukšinieks, tikām "Blackstar" šāds liktenis nepiemeklēja.

Kā jau var nojaust, "Blackstar" nav sevišķi optimistisks ieraksts - acīmredzami jau iecerēts kā gulbja dziesma un atvadas no šīs pasaules, tas lielākoties runā par nāvi un domājams, ka tā atslēga ir meklējama Ormenas villā, kur deg viena vienīga svece, bet visa centrā ir tavas acis. Tā kā es itin minimāli sekoju mūsdienu mūzikas aktualitātēm, man nav viedokļa par to, vai šeit tik plaši dzirdamais mazliet dīvainais brīvās formas džeza mikslis ar drum&bass ir kas inovatīvs vai jau labi zināms, bet Bovija daiļradē tas noteikti ir kas nebijis. Līdzās pašam Bovijam ieraksta galvenā zvaigzne ir džeza saksofonists Donijs Makkaslins, kas piešķir albumam ārpuslaika skanējumu. Centrālā kompozīcija te, protams, ir tā pati ievadošā tituldziesma, kura savā gaitā iziet cauri veselai plejādei muzikālo stilu, allaž saglabājot tomēr noskaņu, kas raksturo Bovija daiļrades pēdējo lirisko varoni - Melnzvaigzni. Savā ziņā dveseliski šis ieraksts ir ļoti radniecīgs Rīda "Magic and Loss", ar to vien atšķirību, ka Lū toreiz, pirms divdesmit gadiem, mācījās pieņemt sev tuvu cilvēku aiziešanu, kamēr Bovijs - pats savējo.

Saturiski nozīmīgs ir arī otrais ieraksts singls "Lazarus", kurš gan laikam bija tapis tāda pat nosaukuma mūzikla vajadzībām, kas klajā (domājams - apzināti) nāca vien dažas dienas pirms Bovija nāves, un kas sākas ar vārdiem "Apskaties augšup - es esmu debesīs". Stilistiski vienkāršāka kā "Blackstar", emocionāli "Lazarus" ir ne mazāk spēcīga dziesma - un ne tikai sava satura dēļ, bet arī pateicoties dievīgajai Makkaslina spēlei, jo tieši viņa saksofona solo ir "Lācara" spilgtākā epizode.

Patiesībā gan uzmanības vērta te ir katra dziesma (nav jau to daudz), bet īpaši spilgtas ir "Girl Loves Me", kurā Bovijs aizņemas leksiku no "Mehāniskā apelsīna", un "Dollar Days", kura vienlaikus ir vienīgais skaņdarbs šajā ierakstā, kas atskatās uz Bovija pagātni, un cita starpā atsauc atmiņā to jauno vīrieti, kas pirms tik daudziem gadiem apdziedāja Zilās planētas skaistumu no attāluma un cilvēku, kurš pārdeva pasauli. Tomēr "Blackstar" kā tāds galīgi nav sentimentāls ieraksts ar pagātnes vektoru (tā dēļ man bija zināmi aizspriedumi pret Bovija iepriekšējo ierakstu "The Next Day"). Skaidrs, ka Bovijs nevar atdot pilnīgi visu - kā viņš arī dzied sava pēdējā albuma pēdējā skaņdarbā "I Can't Give Everything Away" (kur man gan nav pilnīgas skaidrības, vai runa ir par visa atdošanu vai atklāšanu; lai gan no otras puses - vai tas arī nav viens un tas pats?).

Zināmā mērā šim ierakstam, protams, paveicās. Būtu tas iznācis nevis trīs dienas pirms Bovija nāves, bet trīs dienas pēc, būtu neizbēgamas sajūtas, ka tas varbūt nemaz nav pabeigts albums, bet gan ierakstu kompānijas bezkaunīga vēlme iespējami vairāk un ātrāk nopelnīt - kā nekā tā ir gaužām populāra prakse. Bet nē - "Blackstar" ir īsts ieraksts, kaut arī pa daļai tā dziesmas jau bija mazliet citās versijās iekļautas Bovija pēdējo gadu projektos, tomēr šeit tās izcili veido vienotu veselumu, un tu patiešām jūti, kā Majors Toms no tevis atvadās uz visiem laikiem, pievienojoties tai pusē Fredijam Merkūrijam un Lū Rīdam.

Raksturot manu attieksmi pret šo ierakstu var pavisam vienkārši - divas dienas pēc tam, kad biju to pirmo reizi izdzirdējis, to pilnīgi legāli iegādājos vinilā. Tā es parasti nedaru, bet šoreiz šaubu nebija. Līdzās Zigijam un Berlīnes albumiem šo uzskatu par Bovija muzikāli augstākais mirkli, un ir tik sasodīti žēl, ka tā sasniegšanai viņam bija jāmirst.
2016-01-19
8.5
comments powered by Disqus