Kazhes pierakstu burtnīca

Šoreiz patiešām - gandrīz tik vien kā daži vārdi*, jo festivālu apmeklējām tik slinkā režīmā kā nekad. Ar visu to, ka bijām tur visas trīs dienas, reāli skatītas tika mazāk grupas nekā 2016. gadā, kad atbraucām tikai uz svētdienu. Iemesli šādai laiskai festivālēšanai bija visadažādākie: mežonīga tveice, bērna faktors, Sēnes muižas patīkamā atmosfēra, iespēja apmeklēt dažas retāk apciemotas Ziemeļlatvijas pilsētas, vecums, neuzrunājošs mākslinieku sastāvs. Droši varu teikt, ka izvēles nenožēloju un pateicoties pēdējā vakara pēdējam māksliniekam festivāls paliks vislabākajās atmiņās.

Iesākšu tomēr ar dažām plašākām tēzēm:

1. Ir acīmredzami, ka Positivus kā tādas formas festivāls, kāds tas bija vēl pirms 3-5 gadiem, mirst. Šogad tam faktiski nebija sponsoru (nolecot Lattelecom un Nordea). Apmeklētāju skaits acīmredzami krītas. Publiskus datus par to, cik kuru gadu apmeklētāju ir bijis, man atrast neizdevās, bet patiešām ar neapbruņoti aci varēja redzēt, ka masas ir pazudušas. Piektdienas vakarpusē ap sešiem bez jebkādiem korķiem iebraucām Salacgrīvā. Piektdienas hedlaineru "Years and Years" koncerta vidū bez problēmām tiku diezgan tuvu skatuvei, uz Prodigy bija labāk - bet ne izcili, un svētdien desmit minūtes pirms Keiva uzstāšanās sākuma mierīgi nokļuvu aptuveni 10 metru attālumā no skatuves. Tās nav masas. Un arī grupa "Sūdi" savā koncertā to atzina. Vismaz Delfu komentētāji, kas allaž sūdzas, ka Positivus ir narkomānu saiets, var priecāties - narkomānu Latvijā kļūst mazāk!

2. Variantam ar savu bāzes vietu ārpus telšu pilsētiņas ir milzum daudz priekšrocību, no kuriem lielākais ir - personīga tualete, līdz ar to mums nebija vajadzības uzzināt, cik labi vai slikti ar šo lietu šogad bija festivālā. Iespēju paši gatavot ēdienu sevišķi aktīvi gan neizmantojām, jo ātri vien kļuvām par igauņu "Vegan inspiration" faniem festivāla barotuvē. Mīnuss savai bāzes stacijai ir tas, ka no tās ir grūtāk saņemties aiziet projām nekā no telšu pilsētiņas. It īpaši, ja ir ogu sezona un ne vien saimnieku dārzā, bet arī uz daudzviet uz ielas ir iespēja sagrābties ķiršus un citus gardumus. Milzīgs Paldies Sēnes muižas īpašniekiem, ka atļāva mums uz nedēļas nogali padzīvoties viņu teritorijā!

3. Par festivāla publiku nekā īpaši sakāma man nav - dažādi cilvēki, kuru vidū ir gan apdzērušies tīņi, gan ģimenes ar dažāda vecuma bērniem, gan tādi, kas ierodas viena konkrēta mākslinieka dēļ, gan tādi, kuriem viss vienalga. Normāli cilvēki lielākoties.

Labi, pietiek tēžot, jāuzraksta par māksliniekiem, cik nu mēs viņus redzējām.

1. NOËP
Jaunais igauņu dziedātājs, kas pārstāv man absolūti netuvo elektropopa pasauli, bija pirmais šī gada Positivus lielās skatuves mākslinieks. No viņa koncerta dzirdējām pusi vai mazāk, un iespaidi bija tieši tādi, kā to varēja gaidīt - bija ok. Izklausījās, ka čalim tīri labi sanāk un patīk darīt tas, ko viņš dara, bet tas gluži vienkārši nav man. Protams, priecāšos, ja mūsu kaimiņvalsts māksliniekam būs lemts izskanēt kaut kur ārpus Baltijas, bet sevi viņa potenciālo cienītāju vidū nesaskatu.

2. Edavārdi
Nebija tā, ka mēs būtu mērķtiecīgi gājuši uz šī pašmāju repera uzstāšanos, bet dažus skaņdarbus dzirdējām, kamēr vakariņojām, tai skaitā to, ar kuru man šis mākslinieks primāri saistās - "Kačā karmu". Edavārdi bija pirmais no itin daudzajiem latviešu reperiem, kuri šogad bija Positivusā (un no kuriem nevienu es, snobiskais hiphopa smādētājs, īpaši nebiju ieinteresēts dzirdēt). Īsi sakot - hiphops kā hiphops, mani neinteresē sevišķi ne dzīvajā, ne ierakstā.

3. Tehnikums
Spēlēja uz "Piena svētku" skatuves vienlaikus ar Years & Years uz lielās. Šķiet, ka vienreiz biju viņus daļēji redzējis un dzirdējis (aizpērn Labā dabā), un tagad varu teikt, ka nu jau divreiz esmu viņus šādi daļēji novērtējis. Sintīpops līdzīgi elektropopam nav manu favorītu vidū. Pirmajā brīdī šķiet forši, bet ļoti ātri sāka apnikt.

4. Years & Years
Nekādas īstas intereses man viņus dzirdēt (un it īpaši redzēt) nebija, bet kārtības labad vismaz vienu dziesmu netālu no skatuves noklausījos, principā dzirdēju arī daļu pārējās uzstāšanās, lai arī īpaši necentos. Te es pat teiktu, ka no mana viedokļa viss ir slikti - pirmkārt, nemīlētais sintīpops. Otrkārt, grupa, uz kuru vizuāli man šķiet nepatīkami skatīties - tās solists Olijs Aleksandrs man nepatīk ne balss ziņā, bet vēl jo vairāk - ārēji. Tu teiksi man - homofobs! Es teikšu - liecies mierā! Marina teica, ka teltī viņu koncerts izklausījās iti labi. Mani iespaidi nesakrita - galīgi kaut kas tur nebija. Īsi sakot - evakuējos ātri uz telti, lai no rīta varētu iet paskriet.

5. Nepāriet
Shipsea projekts ar plašu mūziķu sastāvu, kurš jaunās skaņās iedzīvinājis Imanta Kalniņa dziesmas no (galvenokārt) viņa kopdarba ar Aināru Mielavu - 1997. gada albumu "Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet". Dziesmas, kuras maniem vienaudžiem ir droši vien ne sliktāk zināmas kā desmit gadus vecākai paaudzei - "Pērkona" lielākie grāvēji. "Tā", "Aplis", "Elpo", "Es šodien jūku prātā" un citas. Dīvainā kārtā, tolaik pat nezināju, kas ko dzied, kas tās par dziesmām, bet, protams, tās nevarēja nezināt. Un tagad pilnīgi cita mūziķu paaudze tās interpretē pa savam. Ar dažādiem solistiem - tik dažādiem kā Alise Joste, Vladislavs Nastavševs, Evija Vēbere un Matīss Čudars, pašam Shipsea esot vairāk kā kūrētājam un bekvokālistam, šīs dziesmas atkal atgriežas. Pērn tās bija dzirdamas Piena svētkos, bet šogad arī Positivusā. Atšķirībā no tā, ko viņš izdarījis ar tā paša Kalniņa "Viņi dejoja vienu vasaru", šīs dziesmas nav pārtapušas līdz nepazīšanai, lai gan, protams, tās ir kļuvušas citādas, vairāk atbilstošas šodienai un mūzikas tendencēm. Pēc naftalīna tas nebūt nesmaržoja, bet bija emocionāli ļoti uzlādējošs priekšnesums. Biju no tā diezgan daudz gaidījis, un patiešām daudz arī sagaidīju. Manā pieticīgajā šī gada festivālā - nenoliedzams top 3! Amizanti gan bija tas, kā "Tā" laikā Nastavševs cītīgi lasīja tekstu no telefona un izskatījās manāmi satraucies (re kā - režisoram nav nemaz tik viegli iemācīties dažas rindiņas teksta, kuru vairums klausītāju zina bez jebkādas mācīšanās!).

6. Singapūras satīns
Atkal reps, atkal ēšana. Tendence? Jāatzīst - lai arī tas, kas viņiem notika uz skatuves, šķita diezgan balagāniski, kaut kāda enerģija no turienes noteikti nāca. Atkal jau neko vairāk kā vienu-divas dziesmas viņiem nezinu, bet šī bija reize, kur es gandrīz būtu gatavs aiziet tuvāk apskatīties, kas tieši tur notiek uz skatuves. Šķita veiksmīga uzstāšanās.

7. Regīna
Aktierīšu ansamblis, kurā vismaz trīs kadri ir ļoti labi atpazīstami: Ivars Krasts, Varis Piņķis un Gatis Gāga ir bieži redzēti uz pilnīgi citādām skatuvēm. Bet te - ģērbušies šortos Vimbas gaumē, bez krekliem, bet ar vainagiem, viņi sarūpēja lielisku sestdienas vakara ballīti. Paši sevi viņi dēvē par festivāla sliktāko grupu (nez, viņi "Sūdus" ir redzējuši?), bet tas kokteilis, no balkānu mūzikas, ska un pašmāju šlāgera, ko viņi brūvē, ir nudien lielisks. Dziesmas, ko zinu, dziesmas, ko nezinu, dziesmas, kuras varbūt vispār nav īsti dziesmas. Kolorīti, jautri un izklaidējoši. Izlēkājies, izdziedies, un tagad zini arī citu veidu, kā var skanēt, piemēram, "Ice Ice Baby" vai "(You Gotta) Fight for Your Right (to Party)". Bija tik labi, ka sapratu - nekas tiem The Prodigy nenotiks, ja neredzēšu viņu uzstāšanās sākumu. (top 3)

8. The Prodigy
Vispār jau mani iespaidi noteikti nav pilnvērtīgi, jo pat nedzirdēju "Firestarter", bet kā ir, tā ir. Vispār "Prodigy" nekad nebija grupa, par kuru es pats būtu fanojis. Liels tās cienītājs bija mans tolaik labākais draugs Niks, kurš bija sajūsmā par abiem pirmajiem šī kolektīva ripuļiem - "Music for the jilted generation" un "The fat of the land". Tā īsti neko jaunāku no viņiem laikam pat neesmu klausījies. Un pat tos grāvējus visvairāk zinu tāpēc, ka savulaik Super FM tos dreijāja gluži vai nonstopā - "Breathe" viņu dziesmu topā noturējās laikam vairāk par gadu, tāpat visi zināja gan "Fairstārteri", gan "Smack my bitch up" (pat bez skandalozā video), gan "Diesel Power". Mērķtiecīgi uz Prodigy patstāvīgu koncertu es neietu, bet festivālā jau var. Vai arī - daļēji var.
Lielākā problēma man šajā koncertā bija tāda, ka es nespēju viņiem noticēt. Kaut kā man tīri sajūtu līmenī šķiet, ka Prodigy spēlētais madčesteras reivs, vai kā to vispār ir pareizi saukt, ir mūzika, kuru jauni cilvēki spēlē jauniem cilvēkiem vai kuru klausoties vecāki cilvēki atkal jūtas jauni. Bet tādā gadījumā vismaz mūziķiem tādiem ir jābūt. Un nespēju es līdz galam noticēt Maxim'am, kuram ir pāri 50, un Kītam Flintam, kuram šī jubileja būs nākamgad, ka viņi joprojām ir tie trakie šaibu rijēji kā pirms gadiem 20-25. Viss šķita falši - Maksima nebeidzamā atkārtošanās par tēmu "Latvia people! Prodigy people! Voodoo people! I can not hear you!" ar dabisko atbildi manā galvā: "Because you're old and your hearing is bad!", kaut kāds mistisks, ne pārāk veiksmīgs mosh pit, diezgan kūtra publika, un pat lielākie grāvēji - tādi kā "Smack my bitch up" neskanēja ne uz pusi tik jaudīgi, kā man šķita, ka tiem vajadzētu skanēt. Kaut kas tur līdz galam nebija pareizi. Iespējams, tā bija tikai man, un visi pārējie koncerta apmeklētāji pēc tam devās uz teltīm ar sajūtu, ka pieredzēts kaut kas īpatnējs. Bet man tikām daudz pārliecinošāka šajā vakarā bija "Regīna", kurai vismaz uz skatuves tika izmesti trīs krūšturi.

9. Vladislavs Nastavševs un Ezeri
Nastavševs pie klavierēm ir unikāls - tā reize, kad viņš šeit uzstājās pirmo reizi, man ir ļoti spilgtās atmiņās, viens no brīnišķīgākajiem koncertiem, kādus Positivusā esmu dzirdējis. Viņu uzstājamies kopā ar grupu "Ezeri" jau sen biju gribējis redzēt - kas sanāk, kad tiekas tehniski ļoti spēcīgs instrumentālās mūzikas kolektīvs un Nastavševa īpatnējā dziedāšanas maniere, izpildot viņa reizē tradicionālās un ne tik tradicionālās dziesmas. Un kas sanāk? Kaut kas daudz parastāks un ikdienišķāks, nekā abas sastāvdaļas. Lai piedod man cienījamais režisors, bet viņš nav rokgrupas frontmens, cik ļoti lai arī necenstos. Nav tā, kas neskanētu, bet nav arī tā, ka aizgrābtu.

10. DaGamba
Sākotnējā programmā Dagambas uzstāšanās bija paredzēta par stundu vēlāk, nezinu, kas atkal mainījās (vai joprojām bija atblāzmas no sestdien nenotikušā Mura Masa koncerta, kas ieviesa korekcijas sarakstos?). Līdz ar to dzirdējām vien koncerta noslēgumu - pēdējās trīs vai četras dziesmas. Nobeidza koncertu DaGamba ar Led Zeppelin "Immigrant Song" un Bēthovena "Ōdu priekam" (mūsdienās zināmu kā ES himnu). Tā jau diezgan forši, bet noteikti ne foršāk kā pirms 3 gadiem, kad šiem līdzi bija Sinfonietta Rīga un koris Juventus. (lai gan - toreiz sūdzējos, ka akadēmiskās pasaules mūziķus Valters Pūce nemāk pilnvērtīgi izmantot)

11. Sūdi
Kas tas būtu par Positivus, kurā nespēlētu grupa "Sūdi"? Kolektīvs, kura koncertu redzēju vai nu ceturto vai piekto reizi un kuru nekad neesmu redzējis uzstājamies ārpus Positivus (jo viņi jau bieži arī nespēlē). Grupa, kura nekautrējas saukt lietas īstajos vārdos, katru reizi tā Dabas skatuvē sapulcina tik daudz klausītāju kā ne kurš katrs lielāks festivāla mākslinieks un kuras repertuārā ir tikai viena nemainīga dziesma - par tamburīnu. Viss pārējais - kā nu kuro reizi. Šoreiz bijām ar Marinu likuši likmes uz to, kādām aktualitātēm Sūdi būs pievērsušies (jo viņu dziesmas vienmēr ir veltītas kādām problēmām Latvijā un festivālā). Es liku uz to, ka viņi iesmies par šī gada Positivus izcilo atkritumu šķirošanas sistēmu - visur novietojot identiska paskata zaļas miskastes ar nelielā fontā rakstītu "stikls", "papīrs", "PET", ko vairums festivāla apmeklētāju ignorē un met visur visu (izskatās pēc atkritumu šķirošanas sistēmas atrakstīšanās pēc). Marina - ka būs kaut kas veltīts maksātnespējas administratoriem. Netrāpījām. Šī gada top tēmas ir:
1) festivāls mirst (kā jau teikts - es piekrītu);
2) Latvijai nav prezidenta;
3) Saeimas vēlēšanās tevi apčakarēs;
4) lai uzlabotu dzimstību, Positivus, jāpārsauc par Pisitivus.
Žēl, bet kaut kā par spīti izcili augstajam mākslinieku enerģijas līmenim, šoreiz tik labi kā citkārt man šie "Sūdi" nešķita. Vai nu dziesmas bija pārāk garas. Manuprāt, viņu formātā, kur uzsvars bieži ir uz stāstu, nevis diezgan haotisko mūziku, vienai un tai pašai tēmai vajadzētu atvēlēt maksimums divas-trīs minūtes, bet Sūdiem arvien stiprinās nosliece to vilkt, vilkt un atkal vilkt, un tas pamazām nomāc. Vienlaikus - varbūt es gluži vienkārši esmu pārsniedzis savu maksimālo šīs grupas tolerances līmeni. Man patīk, ka viņi ir un ka viņi Positivusā spēlē, bet līdzīgi kā pats festivāls, arī Sūdi drīzāk šķiet norietam.

12. Nick Cave and the Bad Seeds
Mūziķis, kura dēļ mēs vispār tur bijām. Un ne tikai mēs, bet itin daudzi pazīstamo vidū. Ja jau pērn biju divas reizes iegādājies biļetes uz viņa koncertiem ārpus Latvijas (tiku gan uz vienu), tad būtu šokējoši neaizbraukt uz viņu tepat Salacgrīvā. Kā tas piedienas pēc Keiva uzstāšanās, manā leksikā pietrūkst vārdu, lai paustu pilnvērtīgu sajūsmu. Redzēt viņu tik tuvu, ka pat pieskarties var. Koncerts bija atšķirīgs no Varšavā redzētā - mazāk dziesmu saraksta ziņā, bet vairāk - sajūtu. Tur bija intīmāka sajūta, vairak kā kādas sektas dievkalpojumā. Šeit - vairāk tomēr festivāla koncerts, taču pats Keivs tāpat ir šamanis, priesteris vai kas nu precīzāk to raksturo. Koncerta centrālā tēma šoreiz bija "Stager Lee" (iepriekšējā piegājienā - "Can you feel my heartbeat?"). Majestātiski, drūmi, mazliet biedējoši un tumšas mīlestības pilni. No pavisam nedzirdētiem skaņdarbiem te bija "Shoot me down", kas tikai šogad parādījusies Keiva koncertprogrammā, atkal jau Keivs bija publikā (pateicoties labai vietas izvēlei - tur, kur atradās mūsu pulciņš), atkal bija skatītāji uz skatuves. Viņu vidū uzvarētāji noteikti bija meitene asarās un lielais čalis, kurš gribēja lēkt publikā, bet Keivs neatļāva. Enerģijas un emociju gūzma, liriski pārsātinātas "Push the sky away" un "Into my arms" komplektā ar slepkavniecisko "Stager Lee", fatālo "Tupelo" un skaisti noslēdzošo "Rings of Saturn". Keivs ir brīnišķīgs! Divas stundas, kas paiet vienā elpas vilcienā, un šoreiz - viss nospēlēts vienā piegājienā, nekādas viltus aiziešanas un atnākšanas, tikai Paldies beigās un festivāls ir cauri. Visu, uz ko cerēju, šajā koncertā saņēmu, varbūt pat vairāk. Pilnīgi noteikti - ja būs iespēja, iešu uz Keivu atkal.

* Tomēr nesanāca dažos vārdos.