Infinite

Kaut kas man šķiet visai mistiski - pirms aptuveni 15 gadiem, kad devos uz "Deep Purple" koncertu Rīgā, viņi jau sen bija pārvērtušies par rokmūzikas dinozauriem, kuri nevienam ārpus bijušās PSRS sevišķi interesanti nešķita, - tāds vecu perdeļu ansamblis, kuru koncertus apmeklē tikai nostaļģijas pārņemti pusmūža vīri, lai varētu noklausīties vēl vienu reizi "Smoke on the Water". Tolaik nesen no grupas bija aizgājis nu jau nelaiķis Džons Lords, relatīvi svaigākais grupas albums britu topā nebija pat spējis pietuvoties pirmajam piecdesmitniekam, un kopumā šķita, ka visā drīzumā Gilans un kompānija beidzot varētu kārt savu rokeru imidžu uz vadža un pievērsties mazbērnu auklēšanai. Un tagad - 2017. gadā - grupas svaigākais ieraksts britu čārtos iekļuvis desmitniekā (pēdējo reizi šāds sasniegums viņiem bija pirms 30 gadiem ar "The House of Blue Light"!), un nu jau atkal klausīties "Deep Purple" galīgi vairs nešķiet tik ļoti nepopulāri. Taču interesantākais visā šajā padarīšanā ir tas, ka grupa, kurā divi dalībnieki (ieskaitot solistu) jau pārkāpuši 70 gadu slieksnim, divi tam strauji tuvojas un pat relatīvi jaunākajam Stīvam Morsam ir jau 63, galīgi neizklausās pēc pagātnes relikta.

Prognozējami, ja salīdzina ar klasisko dienu Deep Purple skanējumu, dziesmu tempi ir daudz lēnāki un vēl prognozējamāk Gilans sen vairs nevar izdziedāt augstās notis, taču par laimi nu jau viņš to arī vairs nemēģina izdarīt, kas nozīmē - viņš izvairās no blamāžas, nemēģinot pacelt to, kas viņam vairs nav paceļams. Tikām Morsa un Eirija pirksti joprojām ir gana veikli, līdz ar to klausīties "Infinite" ir patīkami - nekādas fenomenālas muzikālas atklāsmes no vecajiem vīriem tu, protams, nesagaidīsi, bet tas jau arī nav īsti vajadzīgs. Drusku, protams, nostaļģiskas notis visā šajā pasākumā iezogas - it īpaši tas attiecināms uz "Johnny's Band", kurā nostaļģija nāk gan no teksta, gan no akorda, kas tomēr liek domāt par mūžīgo miglu uz ūdens. Taču kopumā sevišķi nostaļģijas pārņemts man šis ieraksts nešķiet - šajā savas karjeras vēlīnajā posmā Gilans un kompānija ir visai droši iemācījušies izvairīties no bezgaumības un neveikliem soļiem (piem., piesaistot kā viesmākslinieku kādu aktuālu reperi). Negaidītākais solis šajā ierakstā šķiet The Doors dziesmas "Roadhouse Blues" kavers, tai izejot cauri tipiskam "Deep Purple treatment" - nekāda sevišķa pienesuma no šādas versijas nav, bet nekā slikta arī nē. Galvenais, kas šajā situācijā šķiet itin pārliecinoši, ir apziņa, ka pašiem mūziķiem spēlēšana kopā sagādā prieku - līdzīgi kā iepriekšējie daži grupas veikumi, "Infinite" galīgi nešķiet esam smagas piepūles radīts ieraksts, bet tāds, kas radies, draugiem kopā spēlējot - tādiem draugiem, kuriem sen nekas nav nevienam jāpierāda. Skaidrs, ka neviena no šī ieraksta dziesmām nav tik laba, lai būtu pamats ticēt, ka grupa tās varētu vēlēties spēlēt koncertos arī pēc tam, kad būs iznācis vēl nākamais tās albums - līdzīgi kā tas piemeklēja dziesmas no iepriekšējiem viņu veikumiem, bet tas jau ir tikai dabiski - droši vien pat vislielākie grupas fani necer, ka viņi kādreiz radīs ko līdzīgu kā "Highway Star", "Space Truckin'" vai "Fireball". Bet no septiņdesmitgadīga Gilana man ir prieks sagaidīt arī kaut ko tādu kā "All I Got is You" vai "Time for Bedlam".
2017-08-24
7.5
comments powered by Disqus