Delta Machine

Kāds klasiķis pirms šī albuma iznākšanas tam veltīja spēcīgus vārdus: "Jauno Depeche Mode albumu gaidu, bet no tā neko negaidu." Domājams, daudzi varētu parakstīties zem šī Klonatāna, saukta arī par Šmidzi Vāvertu, citāta.
Es gan nekādi neesmu Depeche Mode cienītājs - savos zēnības gados nekad nemēdzu ar naglu skrāpēt sienā maģiskos burtus DM, pārrakstīt burtnīcā Martina Gora rakstītos dziesmu tekstus un līdzināties Deivam Gahanam. Līdz ar to es patiesībā neesmu gaidījis nevienu šīs grupas albumu un par jaunākās plates iznākšanu uzzināju drīzāk nejauši nekā apzināti.
Albumu ievada dziesma "Welcome to My World", taču patiesība ir tāda, ka pārāk dziļi DM pasaulē es labprātāk tomēr iekšā neiešu - šobrīd man it kā būtu īstā situācija, lai tur nonāktu, un tieši tas būtu galvenais iemesls, lai šādi es nevēlētos rīkoties. Ieraksta nosaukums visai precīzi raksturo tā būtību - Depeche Mode ar to radījuši kaut ko pa vidu starp Deltas blūzu un mašīnu mūziku, kurā paši DM puiši (kādi nu vairs puiši!) ir dzīvojuši gadu desmitiem. Kā jau raksturīgi, dziesmās šajā ierakstā ir pa īstam jūtama tikai viena noskaņa - kaut kas pa vidu starp depresiju un agresiju. Katrā ziņā sevišķi dzīvespriecīgi DM tā arī nav kļuvuši, bet man pat šobrīd šķiet, ka tas nemaz nav tik slikti. Hmm, ne vella šis apraksts negrib rakstīties, tā arī reizēm gadās.
Vispār pat tādam DM svešiniekam kā man pa brīdim rodas sajūta "eu, šitāda dziesma viņiem jau bija", bet atkal jau kā ne-fanam man tas īpaši netraucē. Līdz ar to varu teikt, ka vairākas dziesmas man pēc dažām klausīšanās reizēm ir gandrīz iepatikušās: "Angel", "Secret to the End", "Broken", "Should Be Higher", "Soothe My Soul".
Diez vai mainīšu reliģisko pārliecību - bet nav slikti!
2013-04-04
7.0
comments powered by Disqus