The Astonishing

"Dream Theater" ir viena no tām grupām, kurām neviens koncepts nav par grandiozu un nevienas ambīcijas nav par lielām. Un "The Astonishing" ir tik ļoti uzpūsts ieraksts, ka pat pašiem Petruči, Labrī un kompānijai tas ir kaut kas nebijis grandiozumā. Rokopera! Dubultalbums! Komplektā - mājaslapa ar eposa varoņu profiliem (un diezgan draņķīgām CGI bildēm), pat treileris šim albumam (vai pareizāk - tā saturam) ir uztaisīts. Un tas viss - ņemot vērā to, ka šis ansamblis nespētu uzrakstīt kaut viduvējas kvalitātes dziesmu tekstus pat tad, ja no tā būtu atkarīga cilvēces tālākā pastāvēšana.

Nezinu, vai tu esi pazīstams ar "Rush" ierakstu 2112, kas skaitās itin klasisks otrās (vai trešās) paaudzes progroka/progmetāla ieraksts, bet tā vien šķiet, ka "Dream Theater" vīri to ir tik ļoti iemīlējuši, ka uzskatījuši par nepieciešamu nokopēt tā sižetu, ja nu vienīgi vēl samiksējot to ar "Jesus Christ Superstar". Tālā nākotnē - pēc vairāk kā 200 gadiem - valda ļaunais tirāns, kura vārds normālā pierakstā būtu Notorious (saistības ar mirušo reperi, domājams, nav). Viņa pasaulē ir aizliegta - vai vismaz grimusi aizmirstībā - mūzika un par izklaidi rūpējas vienīgi trokšņa radīšanas mašīnas. Taču te nāk laiks debesu sūtnim un Pestītājam - jaunam vīrietim vārdā Gabriels, kurš ar savu dievišķo mūziku gāzis tirāniju. Lai būtu jautrāk, sižetā iesaistās valdnieka meita ar izcilo vārdu Faythe (Ticība), viņa itin ļaunais dēls (kura vārdu man šobrīd slinkums skatīties) un Gabriela brālis. Es laikam necentīšos turpināt sižeta atstāstījumu, jo tas patiešām ir tādā kvalitātē, ka jebkurš fanfiction rakstošs fantasy apsēsts tīnis tādu būtu spējīgs radīt (ja nu vienīgi elfi te vismaz neparādās), un zināms, ka "Dream Theater" ir itin nīkulīgi ne tikai stāstu vērpšanā, bet arī vārdu izvēlnē. Cik ļoti pompozi un reizēm pārmudrīti lai savulaik nebūtu bijuši King Crimson vai Yes dziesmu teksti, vismaz tie galīgi nebija bērnišķīgi Džona Petruči gaumē.

Labi, ka primāri Dream Theater tomēr ir rokgrupa, un tev vienmēr ir iespēja izlikties, ka tu ar angļu valodu neesi pazīstams, un tādā gadījumā šis ieraksts nav nemaz tik ļoti peļams. Protams, tas varbūt nevar kalpot par attaisnojumu ieraksta ilgumam kaut kur divu stundu garumā, un ja atmestu bezjēdzīgo ieraksta sižetu, varētu itin droši atbrīvoties no bezvērtīgajām sižeta uzturēšanas kompozīcijām, kuras izceļas ar tempa un dinamikas trūkumu: "The Answer", "Act of Faythe", "The X Aspect", utt. Un te ir gaužām neadekvāts power balāžu procents, kas neatkarīgi no tekstiem dara šo ierakstu daudz par saharīnainu manai gaumei. Vienlaikus mijiedarbība starp grupu (kuras dalībnieki ir izslavēti savu instrumentu virtuozi) un simfonisko instrumentu spēlmaņiem te ir ļoti spēcīga - kā nekā "Dream Theater" jau pat sava nosaukuma pēc ir teatrāli, un principā tāda grandioza pompa viņiem bieži itin labi piestāv, un tādas kompozīcijas kā "The Path That Divides", "Lord Nafaryus" vai "Dystopian Overture" savā dinozauriskajā grandiozumā strādā - un kā vēl strādā. Petruči pirksti it nemaz nav ierūsējuši un vajadzības gadījumā viņš joprojām var spēlēt mežonīgā ātrumā, un arī grupas ritma daļa nav neko daudz zaudējusi, Maikam Maņini ieņemot Maika Portnoja vietu. Un jā - pārsteidzošā kārtā - itin labi ir īsie nemuzikālie skaņdarbi, kurus it kā izpilda tās ļaunās trokšņu mašīnas - vismaz tiem noteikti nevar pārmest salkanumu, atšķirībā no lielas daļas cita materiāla.

Īsi sakot - mans secinājums ir tāds, ka ja šo albumu noīsinātu uz 40 minūtēm un iedziedātu latīņu valodā, tas varētu būt viens no labākajiem "Dream Theater" veikumiem. Tikām tā faktiskajā izpausmē tas ir itin tāls no pilnības, bet vienlaikus pietiekami klausāms.
2016-03-02
7.0
comments powered by Disqus