Dunkirk

Kristofers Nolans ir viens no mūsdienu Rietumu kino lielākajiem dūžiem - viens no tiem čaļiem, kuru filmas vienlaikus izpelnās sajūsmas saucienus no kritiķiem un dolāru kalnus no skatītājiem. Nezinu, vai viņam ir pat kāds nopietns konkurents šajā rādītājā - iespējams, Stīvens Spīlbergs varētu kvalificēties, tomēr viņš kopumā uzņem mazāk kvalitatīvu kino (ja vien tu neesi pārliecināts Indianas Džonsa fans). Un kur ir Nolana spēks - tā ir nespēlēšana pēc noteikumiem. Es gan patiesībā neesmu arī pārmērīgs Nolana cienītājs, taču uzskatu viņu par vienu no tiem režisoriem, kuru katru nākamo filmu ir vērts noskatīties kaut vai tīri kārtības labad.

Kā jau tas labi zināms, šī ir viena no divām lielbudžeta 2017. gada filmām, kas vēsta par Dankērkas evakuāciju, taču pilnīgi citā veidā nekā "Darkest Hour". "Dunkirk" varoņi nav likteņu lēmēji, bet to izdzīvotāji, lielākoties karavīri. Filmas darbība risinās trīs vidēs: uz sauszemes (Dankērkā, ko aplencis nacistu karaspēks un no kuras ikviens sapņo tikt projām dzīvs), jūrā (kur britu kuģus torpedē vācu zemūdenes un bumbo bumbvedēji) un gaisā (kur skaitliski nedaudzas britu lidmašīnas cenšas nodrošināt jebkādu aizsardzību saviem jūras un sauszemes spēkiem). Ja varoņim arī ir vārdi, tad viņiem nav biogrāfiju un faktiski nekam, ko viņi ir darījuši pirms šodienas, nav nekādas nozīmes. Trīs sižeta līnijām, kas risinās dažādās vidēs, ir atšķirīgas laika zonas, ja tā var izteikties - it īpaši te izceļas "gaisa" sižeta līnija, kuras darbība aptuveni sakrīt ar pašas filmas ritējumu, kamēr pārējās vidēs aizrit izteikti vairāk laika, jo īpaši - uz sauszemes.

Atsevišķās situācijās katrs no filmas tēliem var tikt uzskatīts par varoni, lai gan diez vai viņi paši sevi tā vērtē. Arī tālab, ka, kā to ļoti precīzi raksturoja Vinstons Čērčils, ar evakuācijām karos neuzvar. Līdz ar to visiem ir skaidrs, ka šis ir tikai pirmais solis no ļoti daudziem, lai varētu uzvarēt asiņainajā šaha partijā. Un Nolans ļoti veiksmīgi šajā filmā paskaidro visu tur notiekošo, patiesībā neko neskaidrojot, kas noteikti ir labas filmas pazīme. Proti, tev nav nepieciešams nedz fona stāstījums, nedz daudzas minūtes gara ekspozīcija, lai saprastu uz ekrāna notiekošo. Jebkura varoņa stāsts var jebkurā brīdī aprauties, jo tas ir karš. Un vienlaikus - visā šajā pasākumā ir nepieciešams kāds pozitīvais vēstījums, jo pretējā gadījumā - kāda gan tam visam jēga?

Nolans visai saprātīgi filmā nav izvēlējies daudz pirmā kalibra zvaigžņu - zināmākie droši vien ir Kilians Mērfijs un Toms Hārdijs - jo šī nav tāda filma, kurā atpazīstamība aktieriem būtu pluss. Viņu varoņi tomēr ir lielākoties "normāli cilvēki", kas nonākuši nenormālos apstākļos. Es gan neesmu sevišķs patriotiska kino cienītājs, bet šī būtu tā reize, kur es varētu arī izdarīt izņēmumu - tā mani patiešām pārliecināja par savu lieliskumu! Diezgan droši - viena no labākajām 2017. gada filmām! (tiesa, labākās filmas "Oskaru" es joprojām dotu "3 plakātiem")
2018-02-22
8.5
comments powered by Disqus