Antigone

Pirms "Antigones" biju manāmi vairāk satraucies, nekā tas man pēdējā laikā teātra apmeklējumos raksturīgi. Tā kā iepriekšējā vizīte Nacionālajā uz kā gada izrādi apbalvotu Elmāra Seņkova izrādi ("Ezeriņš") bija beigusies ar diezgan izteiktu vilšanos (pa vidu gan vēl bija "Bille", kas man patika, bet tur jau nebija ne Seņkova, ne Spēlmaņu nakts galvenās balvas). Vai šoreiz būs citādāk?

Tu droši vien nebūsi šokēts, ja uzzināsi, ka Sofokla traģēdiju "Antigone" es neesmu lasījis. Ne mazāk tevi nepārsteigs apstāklis, ka arī ar Žana Anuija versiju par šo skumjo stāstu neesmu pazīstams. Kaut kādas mīta detaļas droši vien dzirdējis biju, bet Antīkās pasaules kultūra galīgi nav mans jājamzirdziņš. Nezinu īsti, kālab tā publiski atzīstu savu nezināšanu, bet nav jau īsti pamata izlikties esam izglītotākam, nekā patiesībā esmu.

Skaidrs tomēr ir tas, ka ne tikai Sofokls, bet arī Anuijs "Antigoni" rakstīja itin atšķirīgi no tā, kā tā tiek atainota Seņkova iestudējumā. Lieki teikt, ka izrādes varoņi neizskatās pēc grieķu traģēdijas varoņiem - ja vien tev nešķiet, ka senie grieķi apkārt staigāja mūsdienu biroja drēbēs. Tēbu valdnieks Kreons ir tipisks ne sevišķi liela uzņēmuma menedžeris, kurš ir īstais cilvēks īstajā vietā, lai arī Antigonei, kura no dabas ir dumpiniece un ideju cilvēks, viņa rīcība un motīvi nešķiet pieņemami. Visvairāk gan laikam tāpēc, ka Kreona rīcība patiešām ir motivēta, un atbilstoši Antigones pasaules uztverei šāda stingra pakļaušanās cēloņsakarībām un loģikai patiesībā liecina par brīvības trūkumu. Un kāda gan jēga būt valdniekam, ja tu nevari darīt to, ko tu vēlies?

Kamēr Antigones-Kreona ideju sadursme ir itin normāli iedomājama arī mūsdienās, traģēdijas cēlonis ir mazliet mazāk 21.gadsimta Latvijā tipisks - Antigone ir pārkāpusi sava tēvoča Kreona gribu, patvaļīgi mēģinot apbedīt savu kritušo brāli, lai arī ar valdnieka pavēli tas ir stingri aizliegts, jo šim brālim ir lemts tikt dēvētam par nodevēju. Cik saprotu, kamēr Sofokla traģēdijā Antigones upuris un nepakļaušanās galvenokārt notiek tādēļ, ka viņa nespēj pieņemt šādu netaisnību, Anuija versijā upura faktiski vienīgais iemesls ir tāds, ka Antigone nevar rīkoties citādāk. Dumpošanās un rīkošanās atbilstoši pašas taisnībai ir viņas dabā, un tur nav svarīgi, kāda simboliska jēga ir brāļa apbedīšanai un kāds mēsls varbūt arī dzīvē ir bijis tas brālis. Antigone nevar rīkoties praktiski un racionāli, jo viņa jau nav Kreons. Anuijs savu lugu rakstīja nacistu okupētajā Vācijā, un tās simboliskā jēga par bezjēdzīgo un tomēr neizbēgamo upuri bija droši vien daudz aktuālāka nekā mūsdienu Latvijā (lai gan - tas ir atkarīgs no tā, kā paskatās), līdz ar to tikai dabiski, ka Nacionālā teātra iestudējumā luga piedzīvo vairākas būtiskas pārmaiņas.

Kaut vai tas vien, ka iestudējumu, pildot kora un aukles funkcijas, vadošā Maija Bērziņa ir teju pats atsvešinātākais tēls, kādu man teātrī jebkad ir nācies redzēt - nazālā balsī viņa savu tekstu lasa no papīra, neizrādot teju ne mazāko ieinteresētību par uz skatuves notiekošo, komentējot ar zināmu bezcerīgumu un daļēji - attaisnošanos. Turklāt joks ir tajā, ka līdzās Antigones un Kreona ilgajam dialogam tieši korim ir atslēgas loma šajā izrādē. Un, kamēr "Ezeriņā" man Seņkova izvēlētie risinājumi nešķita skaidri, "Antigonē" viss nostrādā daudz labāk.

Īpatnējas ir muzikālās pauzes, visiem aktieriem spēlējot kaut ko mazliet dīvainu, bet tipiski no Edgara Mākena apcirkņiem nākušu (kurš gan cits, ja ne Mākens teātrī ienestu melodiku - to dīvaino pūšamo instrumentu ar klavieru stila klaviatūru?). Šķiet, ka nevarētu šo ansambli dēvēt par izcili harmonisku, bet tas jau ir tikai dabiski, jo "Antigone" it nemaz nav harmoniska izrāde. Un, kā radās iespaids, ne visām skatītāju auditorijā sastopamajām kundzēm gados šī izrāde patika (pat uz pilnīgi negaidīto elementu ar atļauju klepot reakcija bija pablāva). Vai es uzskatu, ka "Antigone" būs man vislabāk patikusī 2016.gadā skatītā izrāde? Diez vai. Bet vai man tā šķita saistoša un vai es arī tev ieteiktu uz to aiziet? Pilnīgi noteikti.
2016-03-18
8.5
comments powered by Disqus