Meitenes
Pēdējā laikā es ne tikai varu lietot apzīmējumu "sen nav būts teātrī" (kas gan ir šausmīgi stiepts jēdziens, jo vienam "sen" - tas ir gadus piecus, citam - pāris mēnešus, ja kas - man ir tas otrais gadījums), bet - "sen nav būts teātrī kopā". Un te nu patiešām sanāk ilgāks periods - ar Marinu pēdējo reizi teātrī biju vēl janvāri, uz "Uguni un nakti". Un nu, gandrīz gadu vēlāk atkal devāmies uz Nacionālo teātri, šoreiz - lai skatītos izrādi "Meitenes" (īpašs Paldies te sakāms Irbei, Baibai un Ilzei), kas ne ne tikai uzdāvināja mums biļetes, bet nodrošināja arī iespēju kopā apmeklēt teātri.
Kā par šo izrādi pirms vairākiem gadiem rakstīja vēl Normunds Naumanis, tā ir viena no tām izrādēm, uz kurām iet gandrīz tikai un vienīgi sievietes, bet patiesībā daudz vērtīgāk to būtu skatīties vīriešiem. Šajā reizē varu Naumaņa atziņai piekrist, tāpat dalīties ar novērojumu, ka publikā dzimumu attiecība bija aptuveni 25/1 - proti, zālē sēdošos vīriešus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tā gan ir man vispār neizprotama parādība - kur ir loģika tajā, ka uz izrādi, kur piedalās tikai aktrises, nāk tikai sievietes? Tas ir līdzīgi kā sportā - daudz patīkamāk taču ir skatīties uz pretējo dzimumu, nevis savu. Ja, protams, tev nepatīk labāk paša dzimums, bet diez vai teātra un sporta cienītāju vidū būtu tik augsts seksuālo minoritāšu procents (pavisam jau novirzoties no tēmas, var konstatēt, ka atbilstoši publikas sniegtajai informācijai, sporta sacensību tiesneši lielākoties ir homoseksuāli, bet par spēlētājiem šādi atzinumi dzirdēti daudz retāk).
Stāsts ir par aktrisi - ne kādu konkrētu aktrisi, bet nosacīto aktrisi vārdā Anna, ko izrādē atveido septiņas aktrises uzreiz - principā pat vienlaikus. Vai arī - viņas par šo aktrisi stāsta, daļēji viņā iemiesojoties. Annas biogrāfija (visai skumjš stāsts) gan jau ir ieguvusi no katras viņu atveidojušās aktrises dzīves: piemēram, Lolita Cauka savulaik, nevarēdama tikt pie darba teātrī, "piehaltūrēja" dzimtsarakstu nodaļā, un tā var nojaust, ka pastāv kāda korelācija starp to, kura aktrise kādu epizodi atstāsta un cik viņai pašai šī epizode ir tuva. Annas dzīvesstāsts īsumā ir tāds: kopš bērnības bijusi vienpatne bez tuviem draugiem, dzīvojusi grāmatu pasaulē, sākotnēji nesekmīgi mēģinājusi studēt teātri, taču pieņemta par brīvklausītāju, ar smagu darbu izsitusies, ar lomām gājis kā pa ciņiem - te atveidojusi galvenās lomas, te palikusi gandrīz vispār bez darba. Iepazinusies ar pianistu no Maskavas, tikusi pie meitas, audzinājusi vienatnē, un tā arī lielākoties vienatnē dzīvojusi. Stāsts par sievieti, stāsts par teātri, un stāsts par meitu, kuru atveido gluži reāla meitene Anna Asare (kas man pamatīgi atgādināja manu gados jauno radinieci Beāti).
Dinamikas izrādē nav pārmērīgi daudz - lielākoties tā sastāv no tā, kā septiņas kundzes un viena meitene sēž pie viena gara galda un runā, tik laiku pa laikam kādai no viņām pieceļoties kājās, bet šajā drusku vairāk kā stundā mūsu priekšā risinās viena cilvēka dzīve, un tas nav maz. Izrādē netrūka brīžu, kad pasmieties, lai gan kopumā, protams, tas nebija pats optimistiskākais stāsts, ko man nācies dzirdēt. Katra aktrise savā Annas atveidojumā tam piešķir savu īpatnību, veidojot plašu spektru starp Daces Bonātes sirsnību, Astrīdas Kairišas īpatno huligānismu, Lolitas Caukas cienīgumu un citām šķautnēm. Protams, pēc definīcas droši vien izrāde ar šādu aktrišu sastāvu (līdzās jau piesauktajām trim te ir arī Līga Liepiņa, Lāsma Kugrēna, Inta Tirole un Māra Zemdega) nevarētu būt slikta, bet varu teikt, ka man patika, gan ideja, gan tās realizācija, un es patiešām uzskatu, ka uz šo izrādi varētu nākt vairāk vīriešu. Kurā vēl citā izrādē tu dzirdēsi kādu lasām priekšā lirisku Ārijas Elksnes dzejoli no dzimtsarakstu nodaļu repertuāra? Hmmm, ja tā padomā, droši vien tieši to gan laikam daudzi vīrieši varētu nevēlēties dzirdēt...
Kā par šo izrādi pirms vairākiem gadiem rakstīja vēl Normunds Naumanis, tā ir viena no tām izrādēm, uz kurām iet gandrīz tikai un vienīgi sievietes, bet patiesībā daudz vērtīgāk to būtu skatīties vīriešiem. Šajā reizē varu Naumaņa atziņai piekrist, tāpat dalīties ar novērojumu, ka publikā dzimumu attiecība bija aptuveni 25/1 - proti, zālē sēdošos vīriešus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tā gan ir man vispār neizprotama parādība - kur ir loģika tajā, ka uz izrādi, kur piedalās tikai aktrises, nāk tikai sievietes? Tas ir līdzīgi kā sportā - daudz patīkamāk taču ir skatīties uz pretējo dzimumu, nevis savu. Ja, protams, tev nepatīk labāk paša dzimums, bet diez vai teātra un sporta cienītāju vidū būtu tik augsts seksuālo minoritāšu procents (pavisam jau novirzoties no tēmas, var konstatēt, ka atbilstoši publikas sniegtajai informācijai, sporta sacensību tiesneši lielākoties ir homoseksuāli, bet par spēlētājiem šādi atzinumi dzirdēti daudz retāk).
Stāsts ir par aktrisi - ne kādu konkrētu aktrisi, bet nosacīto aktrisi vārdā Anna, ko izrādē atveido septiņas aktrises uzreiz - principā pat vienlaikus. Vai arī - viņas par šo aktrisi stāsta, daļēji viņā iemiesojoties. Annas biogrāfija (visai skumjš stāsts) gan jau ir ieguvusi no katras viņu atveidojušās aktrises dzīves: piemēram, Lolita Cauka savulaik, nevarēdama tikt pie darba teātrī, "piehaltūrēja" dzimtsarakstu nodaļā, un tā var nojaust, ka pastāv kāda korelācija starp to, kura aktrise kādu epizodi atstāsta un cik viņai pašai šī epizode ir tuva. Annas dzīvesstāsts īsumā ir tāds: kopš bērnības bijusi vienpatne bez tuviem draugiem, dzīvojusi grāmatu pasaulē, sākotnēji nesekmīgi mēģinājusi studēt teātri, taču pieņemta par brīvklausītāju, ar smagu darbu izsitusies, ar lomām gājis kā pa ciņiem - te atveidojusi galvenās lomas, te palikusi gandrīz vispār bez darba. Iepazinusies ar pianistu no Maskavas, tikusi pie meitas, audzinājusi vienatnē, un tā arī lielākoties vienatnē dzīvojusi. Stāsts par sievieti, stāsts par teātri, un stāsts par meitu, kuru atveido gluži reāla meitene Anna Asare (kas man pamatīgi atgādināja manu gados jauno radinieci Beāti).
Dinamikas izrādē nav pārmērīgi daudz - lielākoties tā sastāv no tā, kā septiņas kundzes un viena meitene sēž pie viena gara galda un runā, tik laiku pa laikam kādai no viņām pieceļoties kājās, bet šajā drusku vairāk kā stundā mūsu priekšā risinās viena cilvēka dzīve, un tas nav maz. Izrādē netrūka brīžu, kad pasmieties, lai gan kopumā, protams, tas nebija pats optimistiskākais stāsts, ko man nācies dzirdēt. Katra aktrise savā Annas atveidojumā tam piešķir savu īpatnību, veidojot plašu spektru starp Daces Bonātes sirsnību, Astrīdas Kairišas īpatno huligānismu, Lolitas Caukas cienīgumu un citām šķautnēm. Protams, pēc definīcas droši vien izrāde ar šādu aktrišu sastāvu (līdzās jau piesauktajām trim te ir arī Līga Liepiņa, Lāsma Kugrēna, Inta Tirole un Māra Zemdega) nevarētu būt slikta, bet varu teikt, ka man patika, gan ideja, gan tās realizācija, un es patiešām uzskatu, ka uz šo izrādi varētu nākt vairāk vīriešu. Kurā vēl citā izrādē tu dzirdēsi kādu lasām priekšā lirisku Ārijas Elksnes dzejoli no dzimtsarakstu nodaļu repertuāra? Hmmm, ja tā padomā, droši vien tieši to gan laikam daudzi vīrieši varētu nevēlēties dzirdēt...
2017-12-09
comments powered by Disqus