Trīne

Mana pazīšanās ar Rūdolfa Blaumaņa dramaturģiju ir drusku par seklu, lai es būtu lasījis "Trīnes grēkus" - vispār jau komēdijas reti kad uzskata par autoru daiļrades spožākajiem sasniegumiem un arī paši autori tās itin bieži vairāk raksta kā potenciālus kases gabalus un mazāk kā mākslu (lieki teikt, ka šādam apgalvojumam man nav nekādu faktu un pierādījumu, tas nav vairāk kā novērojumos balstīts pieņēmums). Protams, ir izņēmumi, bet, ja nekļūdos, Blaumaņa gadījumā pat "Skroderdienas Silmačos" manos laikos neietilpa obligāti lasāmajā programmā, kur nu vēl Trīne un viņas grēki.

Nezinu, kā "Trīnes grēkus" ir pieņemts iestudēt (mūsdienās gan laikam vispār tā īsti nevar par klasiku teikt, ka tai piemistu kanoniska interpretācija), bet par vienu esmu drošs - šajā reizē Elmārs Seņkovs nav centies iegalvot skatītājam, ka Blaumanis stāsta nevis par 19. gadsimta beigus zemniekiem, bet gan par mums šeit un tagad. Nē, viņš (komandā ar izrādes mākslinieku Reini Suhanovu) nav izvēlējies Mazbērzu un Lielbērzu sētas atainot tautiskā romantiska gaisotnē - te tev nebūs ne glītas vadmalas, ne svaigi gludinātu baltu galdautu, bet arī par 21. gadsimta hipsteriem ar iPadiem padusē viņš Blaumaņa varoņus nepataisa. Tā vietā visvairāk jūtama ietekme no Emira Kusturicas čigānu komēdijām, ko tikai pastiprina Jēkaba Nīmaņa un viņa festivālu grupas dzīvais spēlējums, kas jau tāpat raibo farsu dara vēl raibāku. Sajūtu līmenī (atkal jau priekšzināšanu trūkuma dēļ) šķiet, ka izrādes vizuālais noformējums nāk no tā teātra modernisma paveida, kas uzplauka pirmajos padomju Krievijas gados, pirms savu uzvaras gājienu sāka superkonservatīvais sociālistiskais reālisms - tā pasaule, kurā labi iederētos kailie bajāri uz trapeces, ko "Liktenīgajās olās" piesauc Bulgakovs.

Blaumaņa zemnieki šajā izrādē pārtapuši labākajā gadījumā - trakos Kusturicas čigānos, bet sliktākajā - vienkārši primātos. Katra aktiera varonim ir sava odziņa, bet īpaši te izceļas Artūra Krūzkopa šķidrā agregātstāvoklī mītošais Brencis un (konkrētajā reizē, tur var būt arī cita aktrise) Ditas Lūriņas Trīne, kura ļoti interesanta tērpa risinājuma veidā ir ieguvusi pundures proporcijas. Sižets te ir kā jau komēdijai raksturīgs - dažādu sānu līniju pārpildīts un samudžināts līdz robežai, bet vienlaikus - vienkāršs kā lauku idille. Pāris, kas grib precēties, valdonīgā māte, kas neļauj, un ne gluži normālā Trīne, kura grib tikt pie vīra - vienalga, kāda tieši, līdz ar to viņa ir gatava izjaukt jebkuras attiecības, kurās iesaistīts vīrietis - jo tas var izrādīties viņējais.

Jau pats par sevi lugas humors droši vien nav sevišķi izsmalcināts, bet Seņkovs ir izvēlējies to visu sakāpināt līdz patiešām Kusturicas cienīgam balagāna līmenim, kur, kā teikt, "tancujut vse". No atsauksmēm dzirdēts, ka izrāde ir tāda, ka Blaumanis kapā otrādi apgrieztos, bet patiesībā man galīgi nav pārliecības, ka autoram pret to būtu sevišķi iebildumi. Tāpēc jau tas viss pasākums ir absolūts jampadracis, lai skatītāji būtu izklaidēti, lai skatītāji izsmietos un nekas, ka mūsdienu skatītājam par prieku izrādes varoņi pilnīgi noteikti pīpē kaut ko jaudīgāku un apdullinošāku par tabaku un liela daļa joku ir grafiski un ne īsti augstāk par kājstarpi tēmēti, taču var pieņemt, ka arī 19. gadsimtā kumēdiņi bija kumēdiņi, un klasiķu stīvums ir tikai viņiem sekojušo paaudžu radīts.

Izrādes plusi ir neapšaubāmi: lieliska horeogrāfija, kolorīti tērpi un tēli (jāatzīmē, ka ļoti veiksmīgas man šķiet tās nedaudzās sekundes, kad Ģirta Liuzinika Juris uz mirkli izkāpj no sava pusorangutāniskā tēla un vēršas pie skatītājiem kā cilvēks), mūzika, balagāna atmosfēra. Mīnuss: drusku jau par stieptu tas pasākums ir, kādas pāris sānu līnijas, manuprāt, itin mierīgi varēja atmest - tādai tīrai komēdijai, līdzīgi kā kino, arī teātri, manās acīs vajadzētu censties iekļauties 90-100 minūšu robežās, pretējā gadījumā pasākums kļūst apnicīgs. Tā kā "Trīne" ilgst (ieskautot pauzi) 2:40, ar visu nebeidzamo jautrību garlaicība pa reizei piezagās. Man pilnīgi noteikti nav aizspriedumu iz kategorijas "kā Seņkovs atļaujas apieties ar Blaumani!" un noteikti šo izrādi es izbaudīju vairāk kā "Ezeriņu", bet vienlaikus šī izteikti ir izrāde, kuru tu atceries drīzāk kā gleznu (šajā gadījumā - kolāžu), nevis kā kaut ko tādu, kas tev licis domāt par dzīvi un pievērsties pastafārismam.

P.S. Paldies Ilzei par biļeti!
2017-05-21
7.5
comments powered by Disqus