The Diving Board

Vecais perdelis Eltons Džons joprojām laiku pa laikam nāk klajā ar kādu jaunu ierakstu. Vai kādam viņš joprojām šķiet interesants? Tā vien šķiet, ka jā - diez vai citādi šis ieraksts britu čārtos varētu debitēt trešajā vietā.
Ar ko šis ieraksts patīkami atšķiras no vairuma viņa veikumiem pēdējās desmitgadēs - šis ieraksts ir ļoti askētisks tādā ziņā, ka Eltona Džona spēlētās klavieres faktiski ir vienīgais prominentais mūzikas instruments, ko tu šeit dzirdēsi - un tas principā ir labi, jo Eltona stiprākā puse allaž ir bijis tieši klavieru pops. Nav šaubu par to, ka jau vairākas desmitgades Eltons Džons ir labākajā gadījumā blāva ēna tam, kas viņš bija sešdesmitajos un septiņdesmitajos, bet šoreiz viņam nekādus sevišķus pārmetumus izteikt nevaru - cik nu viņš spēj būt daudzveidīgs, tieši tik daudzveidīgs viņš šeit un konkrētais ieraksts vismaz neizklausās pēc tāda, kas būtu tapis šajā tūkstošgadē. Eltona mūžīgais tekstu autors Bērnijs Topins arī necenšas būt hipermoderns, un vispār šī ieraksta galvenā iezīme ir tāda, ka man nebūtu kauns to atskaņot ciemiņu klātbūtnē, ja vien, protams, tie nebūtu tādi ciemiņi, kuri izdzirduši Eltona Džona balsi uzreiz sāktu ķiķināt: "Ha ha - Kaže klausās pediņu mūziku!" Bet no otras puses - kāda velna pēc lai aicinātu ciemos TĀDUS cilvēkus?
2013-10-03
7.0
comments powered by Disqus