La Part de l'autre

Šī, ja nekļūdos, ir apjomīgākā Ē.-Ē. Šmita grāmata, un tās lasīšana man paņēma daudz laika. Ļoti daudz laika. Kā tā? Jo lasīju to franču valodā, un nav tā, ka tajā man lasīšana padotos izcilos tempos. Taču noteikti nenožēloju, ka iepazinos ar šo romānu, kurš gan ne tuvu nav Šmita izcilākais darbs.
Grāmatas tēma patiesībā nav nekas nedzirdēts - tā stāsta par Ādolfa Hitlera dzīvi, kāda tā būtu izvērtusies, ja viņu Vīnē būtu uzņēmusi Mākslas akadēmija. Paralēli ir otra sižeta līnija, kura vairāk atbilst reālajiem faktiem, kurā Hitleru akadēmiju atraida. Pirmajā gadījumā autors savu varoni dēvē par "Ādolfu H.", bet otrajā - par Hitleru. Prognozējami students Ādolfs H. arvien vairāk attālinās no ielu dzīvi iepazinušā Hitlera, un visa rezultātā arī Eiropas 20.gadsimta vēsture vienā no sižeta līnijām ievērojami atšķiras no tās, ar kuru esam pazīstami mēs. Turklāt atšķirības starp diviem sākotnēji identiskajiem varoņiem veido ne tikai viena pievēršanās politikai, bet otra - mākslai, bet arī seksualitāte, kuru veido atšķirīgie apstākļi, kuros varoņi nokļūst, un vispār viņu personībās uz beigām neatliek nekā kopīga, jo vienīgais, kas viņus vieno, ir bērnība.
Kur es Šmitam tā īsti nevaru piekrist, ir viņa interpretācija Vācijas vēsturei bez Hitlera - acīmredzami viņš uzskata, ka vēsturi veido atsevišķas personības un viņa Vācija bez Hitlera nevienā brīdī nekļūst par totalitāru (tikai autoritāru) valsti, 2.Pasaules karš tiek aizstāts ar nelielu militāru iejaukšanos Polijā un Dancigas atgūšanu, bet rezultātā Vācija kļūst par demokrātisku lielvaru, kamēr ASV bez piesaistītajiem vācu zinātniekiem tā arī paliek provinciāla lielvalsts. Kas man šajā sižeta variantā ne īpaši šķiet ticami ir gan tas, ka atbilstoši manai izpratnei Hitlers bija tikai 20.gadsimta pirmajā pusē valdošo "silto jūtu" pret citādajiem sekas un ka viņa vietu būtu varējis ieņemt daudz citu ļaužu, ar vai bez komiskām ūsām. Savukārt tas, kālab viņa pasaulē Padomju Savienība, kurā gan jau, ka Staļins tomēr dzīvoja (nekur nav teikts, ka šajā pasaulē viņš būtu pabeidzis garīgo semināru un kļuvis par mācītāju), ne tikai neokupēja lielāko daļu Eiropas (ko tai būtu bijis jāgrib veikt), bet pat sabruka dažus gadu desmitus ātrāk kā realitātē - nu, nespēju es tam noticēt.
Toties mīlestības līnija Ādolfa H. stāstā ir gan ļoti saistoša - ar divām liktenīgajām Ādolfam sievietēm - "Vienpadsmit-trīsdesmit" un Sāru (jap, Ādolfs ieprecas ebreju ģimenē!). Un paralēli tam - visai "twisted" seksualitāte Hitlera līnijā. Patiesībā tieši vēsturiskajā līnijā uzzināju visai daudz jauna - galvenokārt par Hitlera jaunības dienām Vīnē, draudzēšanos ar blēdi - pseidomākslinieku, atklātnīšu pārzīmēšanu, dzīvošanu parkos un uz ielām. Lai arī es ne gluži varu piekrist Šmita vēsturiskajam skatījumam, grāmata ir tiešām interesanta un izlasīšanas vērta. Bet nu ļoti apjomīga.
2014-03-04
8.0
comments powered by Disqus