Kazhes pierakstu burtnīca

Šķiet, nekad nav gadījies tā, ka kāda izlasīta grāmata tik labi saskanētu ar manas dvēseles termometru, turklāt - vispirms es izlasīju grāmatu un tikai nedaudzas stundas vēlāk termometrs sasniedza to atzīmi, kuru šī grāmata pavēstīja.
Ēriks Emanuēls Šmits ir izcils rakstnieks, to vienmēr esmu apgalvojis, viens no mūsu laikmeta dižākajiem humānistiem, kurš šajā grāmatā atklāj, cik skumjš patiesībā ir viņa humānisms.
Grāmata sastāv no divām daļām - pirmā ir eseja, kurā Šmits stāsta par to, kā dzīves garumā vairākas reizes ir mainījusies viņa attieksme pret Bēthovenu un viņa daiļradi - pret šo ģēniju, kurš savu nemirstīgo "Odu Priekam" uzrakstīja, būdams gandrīz pilnīgi kurš un zinādams, ka viņam vairs nav daudz laika atlicis. Un, attīstot savu izpratni par Bēthovenu, Šmits ir radījis mūsdienu optimista manifestu, kuru atļaušos šeit citēt pilnībā, jo varu parakstīties zem katra tā teikuma:

Esmu optimists, jo uzskatu, ka pasaule ir nežēlīga, netaisnīga, vienaldzīga.
Esmu optimists, jo uzskatu, ka dzīve ir pārāk īsa, ierobežota un ciešanu pilna.
Esmu optimists, jo esmu izzināšanas traurā: es tagad zinu, ka man nav lemts izzināt.
Esmu optimists, jo esmu ievērojis, ka jebkurš līdzsvars ir nestabils un īslaicīgs.
Esmu optimists, jo neticu progresam, precīzāk, uzskatu, ka nav iespējams automātisks progress, progress bez manas līdzdalības, bez mums, mūsu gribas un smaga darba.
Esmu optimists, jo baidos no visļaunākā, bet darīšu visu, lai no tā izvairītos.
Esmu optimists, jo tas ir vienīgais saprātīgais piedāvājums, kuram mani iedvesmojis absurds.
Esmu optimists, jo tikai tas atbilst tam, ko man ir pačukstējis izmisums.
Jā, es esmu optimists, jo tādas ir avantūrās derības: ja liktenis pierādīts, ka man bija taisnība, tam uzticoties, es uzvarēšu; ja liktenis pierādīs, ka es kļūdos, es neko nezaudēšu, taču manis nodzīvotā dzīve būs labāka, cēlāka par pesimista dzīvi, tā dos vairāk labuma.

Esejai seko teātra monologs "Kiki van Bēthovena", kas patiesībā pastāsta to pašu, ko eseja, tikai drusku citiem vārdiem.
Patiesības, par kurām raksta Šmits, ir vienlaikus acīmredzamas un tādas, kuras ir nepieciešams izteikt pareizajos vārdos, lai tās atdzīvotos.
Es tev noteikti rekomendētu izlasīt šo grāmatu, taču laikam jau nav vērts to darīt, jo diez vai tu lasi šo aprakstu, kur nu vēl tik tālam teikumam kā šis, jo šeit es pārmaiņas pēc nejokoju par iedomātiem pārgājieniem un Rēzeknes Brūvera alu. Arī man ne vienmēr ir prātā uzturēt jokdara reputāciju.