Ex Machina

Mākslīgais intelekts un tā robežas ir jautājums, kas ilgstoši ir nodarbinājis ne vien rakstniekus un kino ļaudis, bet arī domātājus, filozofus, matemātiķus un datorzinātniekus, kā arī dažādus citus plānā galdiņa urbējus, no kuriem sabiedrībai nav tāda labuma kā no kārtīga darba rūķa ar sūdainām rokām. Nevaru apgalvot, ka britu zinātniskās fantastikas filma "Ex Machina" šajā jautājumā atklātu kādus jaunus apvāršņus, bet tas jau laikam arī nav īsti kino uzdevums.

Iedomāsimies netālu nākotni (vismaz nekas filmā neliecina par to, ka tā būtu tāla nākotne). Jauns programmētājs (tēls, ar kuru programmētājiem nav grūti identificēties), kas strādā savas pasaules "Google" analoģiskā uzņēmumā, laimē kaut kādā dīvainā konkursā iespēju pavadīt nedēļu ar tā Googles analoga dibinātāju viņam piederošajā super ekskluzīvajā namā kaut kur Aļaskā. Čalis ar prieku turp dodas, taču atklājas, ka viņš nav uzaicināts, lai vienkārši iedzertu ar Larija Peidža radinieku alu un paskatītos TV amerikāņu futbolu, bet gan lai novērtētu šī mazliet ekscentriskā vīra radīto brīnumu - perfektu mākslīgā intelekta paraugu robota Evas veidolā. Lieki teikt, ka nav grūti saskatīt to, ka šis vīrs sevi uzskata par Dievam pielīdzināmu un tāpēc arī radīto sievieti ir nosaucis par Ievu.

Keilebam (tā sauc programmētāju) ir uzdevums - pārbaudīt to, cik labi Eva spēj iziet modificētu Tjūringa testu - vai viņš spēj noticēt tam, ka viņa ir cilvēks, par spīti tam, ka viņš zina, ka viņš zina, ka viņa ir robots. Un būsim atklāti - jautājums par to, kas tieši ir cilvēks, ir itin sarežģīts. Šajā ziņā labi rakstīja Hofštaters iekš "I'm A Strange Loop", kur viņš uzdeva jautājumu: kas ir minimālais cilvēciskais elements, kas garantē to, ka kādu var saukt par cilvēku? Cilvēks bez rokām un kājām noteikti ir cilvēks, jo viņam darbojas smadzenes. Vienlaikus - cilvēks ilgstošā komā arī ir parasti uzskatāms par cilvēku, lai gan viņa smadzenes nav īsti funkcionējošas. Vai Doktora Dovela galva ir cilvēks? Un - vai perfekti nokopētas smadzenes (pieņemot, ka šāda tehnoloģija būtu iespējama), kas darbojas no datora - vai tās ir cilvēks vai tomēr mākslīgais intelekts? Un - vai ir kādas īpašības, kas perfektu AI ļauj atšķirt no dzīva cilvēka? Bieži šajā sakarā piesauc to, ka dators/robots nevar izjust patiesu draudzību, līdzcietību, iejūtību, bet tikai simulēt. Bet vai tu zini, ka ikviens cilvēks to spēj? Un ir zināms, ka briesmoņi cilvēku vidū nav retums, arī tādi, kuriem no šīm īpašībām nav ne miņas, bet neviens taču viņus nesauc par mākslīgo intelektu.

Cik perfekti es novirzījos no filmas tiešās tēmas! Tu droši vien nebūsi pārsteigts, ja atklāšu, ka filmā starp Keilebu un Evu (vai maz citādi var būt, ja tu iedod robotam oskarotās Alīcijas Vikanderes seju?) veidojas īpatnējs mīlas stāsts. Un tāpat galīgi nav šokējoši, ka filmā būs kāds negaidīts pavērsiens, kad izrādīsies, ka ne viss ir tā, kā tas izskatās. Protams, filmā ar šādu premisu un formātu (un noskaņu, kuras ir daudz vairāk kā dinamikas) kāds plot-twist ir itin neizbēgams, un filmas autoriem ir visas kārtis rokās, lai visu pavērstu pilnīgi jebkādā virzienā, jo jebkurai notikumu attīstībai var atrast pamatojumu.

Lai arī Edijs pusi filmas nogulēja, es gan neesmu gatavs apgalvot, ka tā būtu garlaicīga - protams, tā nav action gabals a-la "I, Robot", bet ne jau visām filmām tādām ir jābūt. Noticēt Evai nav grūti - īpaši, ja salīdzina ar to otru Evu no Skujukoka apvidus.
2016-03-20
7.5
comments powered by Disqus