Koncerts Vinilbārā

Dīvainā kārtā es ne reizes nebiju apmeklējis kādu koncertu Vinilbārā. Ne mazāk dīvainā kārtā ne reizes nebiju bijis uz grupas "Exit" koncertu. Līdz ar to droši vien ir tikai loģiski, ka šīs abas "ne reizes" izdevās kliedēt viena pasākuma ietvaros.

Bija laiki, kad man "Exit" šķita ja ne paši krutākie čaļi Latvijā, tad vismaz tuvu tam. Kā nekā "Exit" bija manas skolas grupa - izveidota Āgenskalna ģimnāzijā, tā izkaroja ceļu līdz pat Radio SWH topa virsotnei un kādu laiku atbilda kategorijai "labi zināma Latvijā". Šķita neticami, ka kaut ko tādu var sasniegt vienkārši čaļi no mūsu skolas. Protams, ar laiku tu saproti un uzzini, ka tavas skolas absolventi reizēm tiek arī tālāk, bet skolas laikos mani neinteresēja Hārdijs Lediņš, Jānis Stradiņš, Viesturs Kairišs vai vēl jo vairāk kaut kādi Saeimas deputāti, kamēr aktuālas rokzvaigznes - lūk, tā bija manta! Tagad es ar garantiju vairs nepateikšu, vai es tiku dzirdējis "Exit" spēlējam vēl tajā laikā, kad puiši mācījās skolā un izpildīja tikai "Nirvanas" dziesmas.

Un tā es nonācu "Exit" koncertā 2015.gada nogalē Vinilbārā. Auditorijā dominēja ar grupu cieši saistīti cilvēki un teju visi - no Āgenskalna ģimnāzijas (vai arī 5.videnes, atkarībā no iecienītākā veida tās apzīmēšanai).

Jāatzīst, ka koncerta ievads mani kaut kā darīja itin drūmu. Cik gadi ir pagājuši, bet "Exit" kā izklausījās pēc vietējiem Pearl Jam atdarinātājiem (turklāt - Jānis Frišfelds nav gluži Edijs Veders). Tu ar iekšām saproti - čaļi to dara savam priekam, viņi nespēlē profesionālā līmenī un vairs necer pavedināt miljoniem jaunu meiteņu (kā nekā - paši sen jau precējušies, ar bērniem), bet kaut kā tas viss šķiet nomācoši un ik pa brīdim tev iezogas sajūta, ka tas pat patiesībā nav grunge, ko viņi spēlē, bet tāds grandžizēts šlāgeris. Kulmināciju šī sajūta sasniedz kādas Lādezera dziesmas kaverversijas laikā, kas vēl turklāt veltīta solista meitai.

Un tad pēc laika atlaiž, un tu sāc koncertu izbaudīt, sāc saprast. Ka galvenais ir, lai viņiem pašiem patīk tas, ko viņi dara. Un tu saproti - viņiem patīk. Tas, ar kādu neaprakstāmu baudu bungas sit Pāvils Bobrovskis, kaut kā pamazām pāriet arī uz tevi. Tu sāc izbaudīt koncertu. Jo īpaši, kad atskan vienīgā "Exit" dziesma, kuru tu joprojām labi atceries un teju vai vari dziedāt līdzi. Protams, ka tā ir "6 am". Tu neesi drošs, vai esi šo dziesmu kādu reizi dzirdējis pēdējo desmit gadu laikā, bet to atceries - tātad kaut kas tajā ir. Pat, ja tu joprojām nezini, kas ir tas, par ko viņi dzied: "6 o'clock in the morning; 6 o'clock in the evening; do you know where your ... is?". Un arī tam nav nozīmes.

Koncerts bija mazliet īpatnējs ar to, ka tā pamazām notiek grupas maiņa un "Exit" pārtop par "Gelousy" (vēl viena deviņdesmito gadu grandžgrupa, kuras dalībnieki ar "Exit" pamatīgi pārklājas), arvien vairāk skan svešas dziesmas, tā pati Nirvana un arī "Alive" no Pearl Jam repertuāra. Faktiski es gan tā īsti vairs arī nevaru saprast, kas ir savs, kas ir svešs, un arī tam nav nozīmes. Par spīti sākotnējai skepsei, pēcgarša ir laba. Galvenais ir neprasīt pārāk daudz, necerēt uz kaut ko īpaši grandiozu, un būs labi. Beigās sanāca skaists nostaļģisks vakars. Un labi, ka tā.
2015-11-19
7.0
comments powered by Disqus