Koncerts Kaņepes kultūras centrā

Vienā vakarā iespēja redzēt uzreiz divas grupas, kuras mani interesē, bet kuras neesmu līdz šim redzējis spēlējam, katru dienu negadās. Līdz ar to, kad uzzināju par "Ezeru" un "Spāres" dalību KKc sešu gadu jubilejas pasākumā, mani nebija ilgi jāpielauž uz šī koncerta apmeklējumu. Vienlaikus, sava deva bažu arī bija.

Pirmkārt, pati norises vieta. Man Kaņepes kultūras centrs idejiski patīk - tur vienmēr ir daudz tautas, neformāla atmosfēra un tā tālāk. Bet tā daudz vairāk šķiet vieta, kur ar draugiem pasēdēt pagalmā pie alus glāzes nekā apmeklēt koncertus. Kāpēc tā? Tāpēc ka tā vieta galīgi nav piemērota koncertiem. Tā saucamā "lielā zāle" otrajā stāvā, kur arī notika šis koncerts, ir šaura garena telpa, kuru galvenokārt raksturo divas problēmas: slikta akustika un gaisa trūkums. Un ja ne sevišķi labu skaņu es salīdzinoši viegli pieciešu, tad vajadzība elpot man ir ļoti izteikta, un ar to šajās telpās ir problēmas, ja vien koncertam ir vismaz desmit apmeklētāji, un šoreiz to, protams, bija būtiski vairāk.

Otrkārt, vismaz par "Ezeriem" man galīgi nebija pārliecības, ka viņi savā būtībā ir koncertgrupa. Viņu kopdarbība ar Vladislavu Nastavševu "Lēnās dejas" (diemžēl - nav sanācis apmeklēt) izklausās pēc saistoša pasākuma, kamēr pašu "Ezeru" mūzika ir tāda veida, ko es labprāt klausītos automašīnā un reizēm varu klausīties arī mājās, bet tas pasākums šķiet pārāk... trūkst vārda... akadēmisks?

Labprāt būtu teicis, ka realitātē viss bija daudz labāk kā biju gaidījis, tomēr tā īsti nesanāca. Gaisa patiešām nebija, līdz ar to stāvējām "kamčatkā" pie gaismu čaļa, bet tā nebija lielākā problēma. "Ezeru" uzstāšanās bija tāda, ka īsti kur tai piesieties nebija, bez liekas muļļāšanās, profesionāli un atbildīgi, bet patiešām - bez sevišķiem plusiem dzīvajam izpildījumam pār ierakstu. Attaisnojās prognoze, ka (konkrēti man) "Ezerus" vienu reizi bija vērts dzīvajā apskatīt, bet iet viņus skatīt atkal un atkal neredzu iemeslus.

Taču tas, ka "Ezeri" nepārsteidza, mani nepārsteidza, kamēr "Spāre" sagādāja vilšanos. Ar viņiem bija tieši pretējais - no koncerta gaidīju daudz, jo viņu debijas albums "Masa" bija radījis sajūtu, ka šī tieši dzīvā tipa grupa - kuras katrs koncerts ir atšķirīgs, improvizācijām pārbagāts un interesants. Un patiesībā tieši par improvizāciju trūkumu nevarētu sūdzēties - ne velti koncerta pamata daļā ietilpa tikai trīs kompozīcijas, kas tika diezgan pamatīgi izvērstas, taču pats saturs bija tas, kas pievīla. Sākās koncerts gana apņēmīgi un enerģiski, bet tā lielākā daļa aizritēja vienā lēnā un diezgan monotonā skaņdarbā, kur Matīss Čudars nenoliedzami rādīja klasi ģitārspēlē, bet man ir grūti izbaudīt virtuozitāti virtuozitātes pēc, un tieši pēc tā šis pasākums visvairāk izklausījās. Brīžiem tur varēja saskatīt kādas paralēles ar mierīgākajām pasāžām no "Shine on you crazy diamond", bet pietrūka majestātistkuma, lipīguma un iespējas identificēties ar materiālu. Kaut kur apkārt tā Spāre lidinājās, bet man uz pleca nenosēdās. Protams, pozitīvais ir tas, ka šai grupai noteikti var dot atkārtotu iespēju - kaut vai tālab, ka vismaz tā vajadzētu būt, ka citos koncertos tā skan citādāk un dodas citos virzienos, bet šī konkrētā vakara virziens nebija tas, kur man ar "Spāri" bija pa ceļam.

Līdz ar to kopumā varu teikt, ka šo koncertvakaru man izvilka uz augšu draugu kompānija, nevis grupas, kas tajā spēlēja, un "lielās šaibās" baudāmākā tā daļa bija pirms un pēc mākslinieku uzstāšanās.
2018-04-20
7.0
comments powered by Disqus