Florence Foster Jenkins

Florences Fosteras Dženkinsas lielākā bēda noteikti nebija tajā, ka viņa sevi uzskatīja par dziedātāju, lai arī viņa nebija apveltīta nedz ar muzikālu dzirdi, nedz ar spēju kontrolēt savu balsi. Viņas lielākā bēda bija tajā, ka viņa dzīvoja laikmetā, kad vēl nepastāvēja Internets un līdz ar to viņai nebija iespējams kļūt par globālu sensāciju. Un vienlaikus - tolaik nebija izgudrots autotune un to, ka tu nemāki dziedāt, varēja identificēt daudz vieglāk.

Merila Strīpa šajā filmā atveido itin vēsturisku personu - dāmu, kura bija gana ievērojama persona divdesmitā gadsimta pirmās puses Ņujorkā, kura līdzās citiem saviem untumiem uzskatīja sevi par lielisku operdziedātāju. Viss būtu labi, ja vai nu viņa tāda patiešām būtu vai ja kāds viņai būtu uzdrīkstējies pateikt, ka viņa tāda nav. Taču Florence Fostere Dženkinsa bija daudz par bagātu un daudz par nozīmīgu, lai kāds atļautos viņai pavēstīt, ka viņa uz skatuves kāpusi ķeizara jaunajās drēbēs un sevi izstāda par apsmieklu. Un visam tam nebūtu ne vainas, kamēr viņas uzstāšanās apmeklē draugi un paziņas, bet īstās izklaides sākas, kad viņa izlemties uzstāties Karnegīholā un ļaut koncertu apmeklēt cilvēkiem no malas.

Merila Strīpa šajā filmā ir Florence Fostere Dženkinsa, kamēr Hjū Grānts - Sentklērs Beifīlds - viņas civilvīrs un menedžeris, kuram gan ir sava privātā dzīve ārpus Florences, taču par spīti visam viņš ir no bagātās kundzes ne tikai finansiāli atkarīgs, bet arī viņai no sirds pieķēries. Šajā stāstā, ko būtu grūti nosaukt par mīlasstāstu (jo tas tāds nav) trešā trijstūra virsotne ir Kosmo Makmūns (Volovics no "Big Bang Theory") - jauns pianists, kuru Florence noalgo par savu muzikālo pavadītāju, kuram patīk par darbu saņemtais bagātīgais atalgojums, bet kaunu raisa nepieciešamība ar Florenci piedalīties publiskos pasākumos, jo viņam ir itin grūti pieņemt viņas izcili greizo dziedāšanu.

Jāatzīst, ka filma bija pārsteidzoši laba - iepriekš bija dzirdēts, ka Strīpa savu kārtējo Oskara nomināciju bija saņēmusi galvenokārt "Trampa faktora" dēļ - ASV kinoakadēmijai paužot attieksmi pret jauno (ne gados) visvaldi, taču gluži tā nav - stāsts ir vienlaikus gana jautrs un izklaidējošs, bet ne tikai, jo šī galīgi nav komēdija komēdijas pēc, kas gan ir tikai loģiski - ne velti to režisējis Stīvens Frīrss - nopietns britu kino klasiķis. Protams, gribētos cerēt, ka šajā filmā Hjū Grānts ir mākslīgi padarīts drusku vecāks kā realitātē - protams, es saprotu, ka kopš "Četrām kāzām un vienām bērēm" ir pagājis vairāk kā 20 gadu, bet vienlaikus viņš ir tikai trīs gadus vecāks kā Breds Pits un Džonijs Deps, kuri abi joprojām filmās atveido jaunos un seksīgos. Protams, arī Grānta varonim šajā filmā ir jauna mīļākā, bet plankumi varonim uz vaigiem neliecina par sevišķu jaunību. Nē, es neietu tik tālu, lai apgalvotu, ka šī būtu viena no gada labākajām filmām - drusku jau tā brīžiem ir par "iestudētu" un dramatiski sakāpinātu, bet kopumā iespaids pozitīvs, labs izklaides tipa kino ar drusku domu apakšā. Tiesa, vēlmes paklausīties īsto Florenci Fosteri Dženkinsu dziedam man joprojām nav.
2017-03-23
7.5
comments powered by Disqus