Concrete and Gold

Par šī albuma gaidāmo iznākšanu uzzināju šovasar FF koncertā, un tā kā dažas dziesmas no tā koncertā tika nospēlētas un skanēja gana interesanti, izlēmu, ka varētu būt vērts noklausīties arī pārējās. Kaut kādā mērā mani, protams, satrauc apstāklis, ka Foo Fighters šajā ierakstā uz vienu dziesmu pieaicināja sadarboties Džastinu Timberleiku, bet neesmu jau es tāds anti-pop snobs, lai tas mani varētu sevišķi satraukt (jo īpaši, ja ņem vērā, ka es vienlaikus arī neesmu tik nopietns paša Grola cienītājs, lai viņš mani varētu aizvainot ar necienīgu sadarbību).

Patiesībā jāatzīst, ka Rīgā dzirdētās dziesmas arī ir ieraksta labāko kompozīciju vidū - it īpaši tas attiecas uz "The Sky is a Neightborhood" un "La Dee Da" ar Elisonas Moshārtas līdzdalību (patiesībā The Sky is a Neighborhood man vairāk liek domāt par Džeku Vaitu nekā Deivu Grolu, un Vaits manās acīs noteikti ir vērtējams augstāk). Vispār kopumā tas ir "Concrete and Gold" lielākais pluss, ka šī ir tā reize, kad Grolam beidzot ir izdevies pietiekami atkāpties no savas tradicionālās formulas - šis ieraksts ir gana daudzveidīgs gan formā, gan saturā - šķiet, ka popmūzikas producenta Grega Kērstina piesaistīšana ir nākusi par labu. Protams, vēl viens Grola pluss ir tajā, ka viņš itin labi māk vajadzības gadījumā paiet malā - ne velti garākajā šī ieraksta dziesmā ("Sunday Rain" ilgst pāri par sešām minūtēm!) vokālista funkcijas pilda bundzinieks Teilors Hokinss, nevis pats Grols (toties daļu bungu partijas tajā iespēlējis pats sers Pols Makartnijs, un jāsaka - dziesmas noskaņā kaut kas makartnijsks ir jūtams).

Pēc FF standartiem ieraksts ir diezgan lēns - es varbūt neteiktu, ka tajā dominē balādes, bet ja neskaita "Run" un "La Dee Da", lielākoties tas ir diezgan mierīgs. Katrā ziņā es diez vai varētu identicēt "Dirty Water" kā Foo Fighters dziesmu, un vēl vairāk tas attiecas uz "Happy Ever After". Protams, jāņem vērā, ka par spīti super enerģijai, kuru viņi izstaro koncertos, arī Foo Fighters jaunāki nekļūst, un līdz ar to šķiet itin dabiski, ka arī viņi sāk vairāk atskatīties pagātnē - tas pats "Happy Ever After" ar teju sešdesmito gadu paraugiem atbilstošām bekvokālu harmonijām galīgi neraisa tādas emocijas kā, piemēram, savulaik "Breakout", un droši vien tas ir pat labi. Varu atzīt - šis ir droši vien pirmais Foo Fighters ieraksts, kuru es vēlētos redzēt savā skaņuplašu plauktā.
2017-10-02
8.0
comments powered by Disqus