Koncerts Lucavsalā

Foo Fighters ir viena no tām grupām, kuru es ar vislielāko sajūsmu būtu redzējis uzstājamies kaut kad tūkstošgades sākumā - laikā, kad viņu dziesmas klausījos regulāri, kad mani uzrunāja viņu smieklīgie videoklipi un man simpatizēja arī viņu dziesmu saturs. Tagad, protams, lielā mērā ir par vēlu - tikai pēdējās nedēļas laikā saņēmos noklausīties dažus pēdējos viņu albumus un nekādu mega sajūsmu manī tie neraisīja. Taču vienlaikus es lieliski apzinos, ka būtu viņi Rīgā viesojušies nevis 2017., bet, piemēram, 2004. gadā, es uz viņu koncertu nebūtu aizgājis tālab, ka manā budžetā (un laikam jau arī prioritāšu sarakstā) šādu pasākumu apmeklēšana sevišķi augstu vietu neieņēma. Ne jau velti es pamanījos 2005. gadā neaiziet Rīgā uz White Stripes par spīti tam, ka sajūsmā biju ne vien par viņu albumiem, bet arī par "Under Blackpool Lights" koncerta DVD. Tagad, kad esmu vecāks un vismaz atsevišķos jautājumos arī prātīgāks, koncertu jautājumā izteikti sekoju principam "palikšanu mājās biežāk gadās nožēlot".

Koncertā Lucavsalā patiesībā Foo Fighters nebūt nebija vienīgie mākslinieki, iepriekš uzsājoties veseliem trim iesildītāju kolektīviem, no kuriem divi paši par sevi ir itin nopietna kalibra grupas. Par igauņu kolektīvu "Elephants from Neptune" man gan nekā sevišķa sakāma nav - viņu uzstāšanās nebija manas vakara programmas sastāvdaļa, kaut kur fonā redzēju, ka viņi spēlē, kaut ko arī dzirdēju, bet intereses līmenis virs nulles īsti neuzkāpa. Pilnīgi cita lieta bija vakara otrā grupa - duets "The Kills", kas ir viena no tām garāžrokā balstītajām grupām, kurām līdzās noteikti ir jāpiesauc White Stripes. Un šajā situācijā tas pat ir korekti ne tikai tālab, ka viņi arī ir divi (lai gan koncertsastāvā, protams, ir arī pavadošie mūziķi), bet gan tā iemesla dēļ, ka Elisona Moshārta ir ne vien "The Kills", bet arī "The Dead Weather" soliste. Un kas ir "The Dead Weather"? Viena no Džeka Vaita grupām. "The Kills" uzstāšanās ļoti būtiska sastāvdaļa ir Elisonas deju soļi, kas brīžiem šķiet drusku tā kā pārspīlēti, bet varbūt tādi tomēr nav. Uzstāšanās - enerģijas pārpilna, lai gan niknuma noteikti mazāk kā Dead Weather izpildījumā, bet tā - visu cieņu! Ja nu vienīgi jāatzīst, ka dueta otrais dalībnieks - angļu ģitārists Džemijs Hincs - nav apveltīts ar sevišķi izteiksmīgu balsi. Un otrs pārmetums - tikai pusstunda? Noteikti prasījās vēl kaut vai pāris dziesmas.

To pašu prasību pēc vēl pāris dziesmām es diez vai atkārotu attiecībā uz "Biffy Clyro", kas spēlēja pusceļā starp Kills un Foo Fighters. Šis trio no Skotijas gan skaitās esam viena no pēdējās desmitgades aktuālākajām rokgrupām no Apvienotās Karalistes, bet viņi ir viena no tām grupām, kuru enerģiju es vispār nejūtu. Pirms koncerta man bija radies iespaids, ka pretēji populārajiem apgalvojumiem, ka Biffy Clyro izklausās pēc Foo Fighters, realitātē viņi izklausās pēc Radio Skonto, un itin liela daļa viņu koncerta, manuprāt, itin labi saskanēja ar šīs pusmūža vīriešiem draudzīgās radiostacijas koncepciju. Lai arī paši Biffy Clyro puši sevi domājams uzskata par itin karstiem - ne velti arī nebūt ne karstajā un visai vējainajā Lucavsalas pievakarē viņi uzstājās bez krekliem, viņu uzstāšanās šķita itin piemērota, lai tās laikā izstāvētu rindu pēc alus, rindu pēc šašlika un aprunātos ar Ediju par pagātnes un nākotnes orientēšanās mačiem. Kaut ko klausīšanās vērtu šajā kolektīvā man kaut kā atrast neizdevās.

Sekoja pauzīte teju stundas garumā, un precīzi atbilstoši solītajam 22:00 uz skatuves iznāca Deivs Grols, Teilors Hokinss, Pets Smīrs, Neits Mandels, Kriss Šiflets un Rami Džafī jeb "Foo Fighters". Kā jau tas ir tipiski, koncertu Foo Fighters sāka ar divām dziesmām no savā 1997. gada albuma "The Color and the Shape" - "Everlong" un "Monkey Wrench" un turpinājumā pārejot uz "Learning to Fly" no "Nothing Left to Lose". Ievērojot to, ka mana pazīšanās ar Foo Fighters savulaik arī sākās tieši ar šiem albumiem un tie arī ir tie viņu ieraksti, ar kuriem saistīto atmiņu dēļ es faktiski arī gāju uz šo koncertu, sevišķi sūdzēties par "vecajām dziesmām" man laikam nevajadzētu. Turpinājumā, protams, Foo Fighters pievērsās arī jaunākam materiālam un savā ziņā to arī bija interesantāk klausīties, nekā savulaik simtiem reižu dreijātās dziesmas no viņu vecākajiem ierakstiem.

Man personīgi pagāja kāds laiks, līdz kārtīgi iejutos koncerta atmosfērā, un laikam par īsto lūzuma punktu kļuva Elisonas Moshārtas no "The Kills" iznākšana uz skatuves, lai kopā ar Grolu nodziedātu "La Dee Da" no tikai dienu pirms koncerta izziņotā (vēl neizdotā) devītā Foo Fighters studijas albuma. Tālākā koncerta daļa jau bija viens traks virpulis (ok, īsta virpuļa te nebija un publika, pretēji Grola daudzkārt izteiktajiem slavinājumiem bija itin rāma), ko pats Grols raksturoja ar vārdiem, ka jebkurš Foo Fighters koncerts ir kā karuselis (laikam drīzāk - amerikāņu kalniņi) - ar straujiem kāpumiem un tikpat straujiem kritumiem, lai tu galīgi apreibtu. Tāpat Grols aptuveni stundu pēc koncerta sākuma paziņoja, ka Foo Fighters nav viena no tām grupām, kas spēlē sīciņus koncertus stundas garumā. Un viņi nav viena no tām grupām, kas spēlē sīciņus pusotras stundas koncertus. Un nav viņi arī viena no tām grupām, kas spēlē nenopietnus divu stundu koncertus. Tajā brīdī vēl īsti viņam neticēju, bet beigās izrādījās - jā, patiešām koncerts ilga pilnas trīs stundas! Patiesībā jau arī no tās koncerta daļas, kas bija pirms Moshārtas iznākšanas, dažu dziesmu izpildījums pamatīgi iespiedās atmiņā - te jāpiemin gan liriskā "Skin and Bones", gan mazāk liriskā "All My Life". Un, protams, veids, kādā Grols (laikam jau ļoti tradicionāli sev) piesaka savus grupas biedrus, ieskaitot bundzinieka Teilora Hokinsa vokālo vingrinājumu Fredija Merkūrija manierē (un, ja ievēro, ka arī basists tiek pieteikts ar fragmentu no "Another One Bites the Dust", ar Queen saistīto elementu koncertā bija gana). Kas attiecās uz Hokinsu, viņš laikam jau ir tas Foo Fighters dalībnieks, kas par šo koncertu visvairāk pelnījis apbrīnu - trīs stundu garumā maukt tādā tempā, kā tas no viņa tiek prasīts, turklāt vēl arī dažas dziesmas dziedāt līdzās bungu spēlei, tas ir itin nopietni. Nav jau brīnums, ka pēc tam Twitterī redzēti vietējo daiļavu apgalvojumi, ka Hokinsam varētu atdoties uz līdzenas vietas. Par laimi man gan šādas vajadzības, iespējas un vēlmes nav.

Reizēm lielo mūziķu koncertos tev rodas sajūta - šie ir atbraukuši tikai atstrādāt savu honorāru, šis galīgi nebija tas gadījums! Jā, tu lieliski saproti, ka līdzīgu programmu Foo Fighters spēlē katrā koncertā (lai gan dziesmu variācijas viņu tūrē ir gana pietiekamas), bet savu programmu viņi spēlē patiešām uz visiem 100% - par atdeves līmeni nevar būt nekādu šaubu! Grola komunikācija ar publiku vispār bija izcila - šī būs tā reize, kur es nesūdzēšos par pārāk lielo daudzumu rupjību mūziķa leksikā - rupjības var būt uzspēlētas un tās var būt dabiskas vai pat nepieciešamas, un šoreiz noteikti bija otrais gadījums. Grols māk gan publiku sasmīdināt, gan izstāstīt kaut ko, kas šķiet gandrīz vai personīgs un tieši tev adresēts, un viņš māk pārsteigt - kaut vai ar piekrišanu pēc skatītāja ar milzīgu plakātu pieprasījuma nospēlēt "Breakout", kas šogad koncertos vēl nebija skanējusi (un patiešām sākotnēji arī tā izklausījās, ka grupa to kādu laiku arī ārpus koncertiem nav spēlējusi). Lieliski bija realizēta arī grupas atkārtotā izsaukšana uz skatuves ar backstage kameru un Grola/Hokinsa saspēli par to, cik dziesmas vēl nospēlēt (beigās vienojās par četrām, bet nospēlēja piecas!). Iestudēti? Protams. Vai tas bija svarīgi, ka tas ir iestudēts? Ne mazākajā mērā. Plus vēl koncerta beigu daļā vēlreiz parādījās Moshārta (tas, kā viņa un Grols dziedāja vienā mikrofonā, manuprāt, bija vispār izcili realizēts!), pirmo koncertatskaņojumu piedzīvoja dziesma "Sunday Rain" (no rudenī gaidāmā albuma) un koncerts beidzās ar pirmā albuma pirmo dziesmu - "This is a Call".

Diez vai kaut kas pēc koncerta būs mainījies manā attieksmē pret Foo Fighters - varbūtība, ka viņu dziesmas sākšu klausīties regulāri, ir gaužām maza, bet dzīvās uzstāšanās ziņā jāsaka - koncerts bija teju vai perfekts, un nekas, ka tā ievada daļā bija itin labi jūtams, ka ne vienmēr Grolam izdodas izdziedāt tā, kā viņam pašam gribētos ("Learning to Fly" bija īpaši šķība) un vairāk viņš ir kliedzējs kā dziedātājs, bet Foo Fighters patiešām atbilst Grola apgalvotajam, ka visa pamatos viņi ir kārtīga rokenrola grupa (ar to, protams, nesaprotot strikti rokenrolu Čaka Berija manierē) - viens no tiem ansambļiem, kur pati grupa ir šovs un nav nepieciešamības ne pēc tērpu maiņām pēc katras otrās dziesmas, ne pirotehnikas brīnumiem, ne rotējošas skatuves, tikai seši vīri un viņu instrumenti. Ja kas - vērts piebilst, ka koncertversijās vairums viņu dziesmu ir būtiski garākas kā albumos un ļoti tipisks izgājiens ir it kā dziesmu pabeigt un tad pēc brīža atsākt vēlreiz. Pilnīgi noteikti viens no labākajiem rokkoncertiem, kur man Latvijā ir gadījies būt klāt!
2017-06-21
9.0
comments powered by Disqus