Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

Vēl mazliet un es būšu gatavs mest ar roku izslavētajai 500 filmu grāmatai, kas diktē manus kino baudīšanas ieradumus. Es, protams, saprotu, ka šīs grāmata doma nav uzskaitīt 500 visu laiku izcilākās filmas, bet gan vairāk tajā atlasītas tādas kino lentes, kuras vai nu subjektīvu iemeslu dēļ īpaši uzrunājušas tās sastādītājus vai arī ir uzskatāmas par vēsturiski īpaši nozīmīgām, taču abi šie kritēriji nebūt negarantē to, ka skatītājam vulgaris (proti, man) šīs filmas patiešām būs vērts skatīties.

Arvīda Krieva "Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili" diezgan labi atbilst abām kategorijām iekļaušanai grāmatā - tā kļuva par zīmīgu soli latviešu kino atsvabināšanā no padomju cenzūras apskāvieniem, pārkāpjot uzreiz vairākas līdz tam neiedomājamas normas: tur ir gan atkailinātas Mirdzas Martinsones krūtis, gan mežacūkas iekšu demonstrēšanas kamerai, gan vulgāra leksika, gan Afganistānas kara pieminēšana (tiesa, šajā ziņā Krievs īsti par celmlauzi nekļuva, kā nekā "Vai viegli būt jaunam" iznāca gadu pirms "Mežakuiļa"). Tāpat filma ievērojama ar to, ka te galveno vīriešu lomu atveido Alvis Hermanis, kas par to arī saņēma Lielo Kristapu (nez, vai bez faktiskā kino sabrukuma deviņdesmito gadu Latvijā mēs būtu tikuši pie izcilā teātra režisora), bet epizodiskās lomās filmā parādās arī tādi visnotaļ atšķirīgi cilvēki kā Andris Kolbergs, Normunds Naumanis un Sarmīte Ēlerte.

Vispār, kas attiecas uz Kolbergu - viņa tāda paša nosaukuma detektīvromāns arī ir kļuva par pamatu šai filmai, lai gan man ir pamatīga sajūta, ka sevišķi daudz kopīga filmai un grāmatai nav (ne tikai tālab, ka galvenais varonis Kārlis grāmatā ir traumas kāju lietošanas spēju zaudējis futbolists, nevis afgānis) - lai arī formāli šī filma dēvējas par detektīvfilmu, faktiski režisoram vismazākā interese bijusi par tēmas "kurš nošaāva Rūdolfu Dimdu" risināšanu. Drīzāk tad es to raksturotu kā eksperimentu sēriju "vai arī šo mēs tagad varam rādīt kino?", kur režisors brīvi darbojas ar notikumu hronoloģiju, reālām un fantāziju ainām un visvairāk nodarbojas ar to, ko varētu dēvēt par "making a statement". Protams, tikai perestroikas apstākļos šāda filma varēja kļūt par mega kases grāvēju - kā nekā ar šo filmu PSRS kino bija sasniedzis gandrīz tādu pat uzdrīkstēšanās līmeni, kas Eiropā bija par normu kļuvis jau piecdesmitajos gados. Diemžēl 2017.gadā man "Fotogrāfiju" skatīties bija gaužām grūti - ārpus vēsturiskā nozīmīguma tā nav nedz baudāms augstās mākslas kino, nedz to varēju baudīt kā estētisku darbu (arī tālab, ka neizdevās to atrast kvalitatīvā ierakstā).
2017-02-24
6.0
comments powered by Disqus