Koncerts Aptiekā
Viens no maniem nesportiskajiem izaicinājumiem 2017.gadam ir apmekkēt piecu iepriekš neredzētu Latvijas mūziķu koncertus (ar uzsvaru - izdarīt to ārpus festivāliem, jo festivālā jau tas nav nekāds sasniegums), izejot ārpus savas komforta zonas, kas primāri sastāv no "Mantas", "Pupociklu vasaras" un "Gapoljeriem" (pēdējie divi šogad jau redzēti, "Mantai" koncertu nav bijis). Tad nu par pirmo muzikālo jaunatklājumu man kļuva grupa "Franco Franco".
Audio formā šo cēsinieku ansambli iepazinu pirms vairākiem gadiem, kad parādījās viņu otrais singls (un pirmā dziesma ar videoklipu) "Frank Killed Lee". Tad, cik sapratu, grupa uz kādu laiku pašķīda, bet pērn atgriezās, izdeva jaunu īsplati un pat pieteicās Eirovīzijas atlasei. Jā - tas man noteikti ir kaut kas jauns, apmeklēt koncertu, kurā mūziķi no skatuves pilnā nopietnībā publikai vaicā, vai tā skatīsies "Supernovu". Līdz ar to diezgan droši varu atzīt, ka šis koncerts patiešām kļuva par iziešanu ārpus komforta zonas. Būtu pārspīlēti teikt, ka man dabiska šķita kombinācija krogs "Aptieka" + grupa "Franco Franco". Pagraba apstākļi diezgan izteikti man pieprasa kaut ko zāģējošāku, kaut ko niknāku, kaut ko nenoslīpētāku. Iespējams, nebija nemaz tik slikti, bet tas nebija man.
Par pašu uzstāšanos jāsaka - Elizabete Vētra ne tikai ierakstā, bet arī koncertā dzied patiešām labi, cenšas pietiekami dabiski komunicēt ar publiku, tāpat azarts tā vien strāvo no grupas otras meitenes - taustiņnieces Kristīnes Vaksas, taču, manuprāt, šo azartu ir grūti nodot publikai, spēlējot "Franco Franco" mūziku. Nē, tas nav gluži sliktākais Eirovīzijas stila materiāls - "Franco Franco" darbojas tajā mistiski oksimoroniskajā žanrā, ko dēvē par "indīpopu", dziesmu struktūras ar tempu un noskaņu maiņām to dara par vienkārši tupu mūziku dejošanai, ne visai sarežģītos saturā, bet nekaitinošos tekstus Elizabete dzied patīkamā angļu valodā bez baltiešu kokainuma, un vēl dažas dziesmas, izņemot jau pieminēto "Frank Killed Lee" (kuru, manuprāt, šai grupai tā arī nav izdevies ne pārspēt, ne kaut atkārtot) skan gana dzīvelīgi (to gan neteiktu par Eirovīzijai paredzēto "Up", kurai manās acīs pietrūkst individualitātes). Galvenais pārmetums, ko šim koncertam es izteiktu - to šķita grūti baudīt kā pamatēdienu - visu savu uzmanību koncentrēt uz muzikālo pusi, jo tā puse kaut kā nešķita gana piesātināta. Koncerta beigu daļa dejojošanas režīmā bija pietiekami ok, bet sēdus variantā šis priekšnesums man šķita pārāk garlaicīgs.
Secinājums: nākamais izklupiens ārpus jau zināmās mūzikas rāmjiem būs jātaisa smagākā virzienā, kā nekā par vietējo metāla pasauli man ir pavisam maz zināms (elektronika šāda tāda ir redzēta, bet hiphopam vēl neesmu emocionāli nobriedis).
Audio formā šo cēsinieku ansambli iepazinu pirms vairākiem gadiem, kad parādījās viņu otrais singls (un pirmā dziesma ar videoklipu) "Frank Killed Lee". Tad, cik sapratu, grupa uz kādu laiku pašķīda, bet pērn atgriezās, izdeva jaunu īsplati un pat pieteicās Eirovīzijas atlasei. Jā - tas man noteikti ir kaut kas jauns, apmeklēt koncertu, kurā mūziķi no skatuves pilnā nopietnībā publikai vaicā, vai tā skatīsies "Supernovu". Līdz ar to diezgan droši varu atzīt, ka šis koncerts patiešām kļuva par iziešanu ārpus komforta zonas. Būtu pārspīlēti teikt, ka man dabiska šķita kombinācija krogs "Aptieka" + grupa "Franco Franco". Pagraba apstākļi diezgan izteikti man pieprasa kaut ko zāģējošāku, kaut ko niknāku, kaut ko nenoslīpētāku. Iespējams, nebija nemaz tik slikti, bet tas nebija man.
Par pašu uzstāšanos jāsaka - Elizabete Vētra ne tikai ierakstā, bet arī koncertā dzied patiešām labi, cenšas pietiekami dabiski komunicēt ar publiku, tāpat azarts tā vien strāvo no grupas otras meitenes - taustiņnieces Kristīnes Vaksas, taču, manuprāt, šo azartu ir grūti nodot publikai, spēlējot "Franco Franco" mūziku. Nē, tas nav gluži sliktākais Eirovīzijas stila materiāls - "Franco Franco" darbojas tajā mistiski oksimoroniskajā žanrā, ko dēvē par "indīpopu", dziesmu struktūras ar tempu un noskaņu maiņām to dara par vienkārši tupu mūziku dejošanai, ne visai sarežģītos saturā, bet nekaitinošos tekstus Elizabete dzied patīkamā angļu valodā bez baltiešu kokainuma, un vēl dažas dziesmas, izņemot jau pieminēto "Frank Killed Lee" (kuru, manuprāt, šai grupai tā arī nav izdevies ne pārspēt, ne kaut atkārtot) skan gana dzīvelīgi (to gan neteiktu par Eirovīzijai paredzēto "Up", kurai manās acīs pietrūkst individualitātes). Galvenais pārmetums, ko šim koncertam es izteiktu - to šķita grūti baudīt kā pamatēdienu - visu savu uzmanību koncentrēt uz muzikālo pusi, jo tā puse kaut kā nešķita gana piesātināta. Koncerta beigu daļa dejojošanas režīmā bija pietiekami ok, bet sēdus variantā šis priekšnesums man šķita pārāk garlaicīgs.
Secinājums: nākamais izklupiens ārpus jau zināmās mūzikas rāmjiem būs jātaisa smagākā virzienā, kā nekā par vietējo metāla pasauli man ir pavisam maz zināms (elektronika šāda tāda ir redzēta, bet hiphopam vēl neesmu emocionāli nobriedis).
2017-02-16
comments powered by Disqus