Te bija Brita Marija

Frēdrika Bakmana literārais daiļrades viens no galvenajiem paņēmieniem ir radīt izcili nepatīkamu varoni un tad pamazām viņu cilvēciskot, līdz tu saproti, ka aiz nejaukās ārienes patiesībā slēpjas labs cilvēks, kas savukārt ved pie secinājuma, ka kaut kur dziļi iekšienē teju katrā cilvēkā ir kaut kas labs, tikai iekšēji un ārēji apstākļi viņu ir spieduši šīs savas īpašības apslēpt. Arī grāmata par Britu Mariju šajā ziņā nav izņēmums.

Kas tā tāda - Brita Marija - to Bakmana lasītājiem vajadzētu jau zināt, ja iepriekš lasīta Omce sūta sveicienus un atvainojas - pusmūža sieviete, kura savu visnotaļ tukšo dzīvi mēģina piepildīt ar krišanu citiem uz nerviem un satraukšanos par sadzīviskiem sīkumiem. Brita Marija ir precējusies ar Kentu - aktīvu uzņēmēju, kuram ir ļoti daudz darījuma darīšanu ar vāciešiem, no kurām viņš bieži atgriežas, kreklam smaržojot pēc picas un sieviešu smaržām. Kad "Omces" beigu daļā Kents piedzīvo infarktu, bet viņa mīļākā sazinās ar Britu Mariju, uzticīgā sieva pirmo reizi dzīvē pieņem pārdrošu lēmumu un aizbrauc. Ar to arī faktiski sākas šī grāmata.

Brita Marija nonāk Borgā - miestā, kurš smagi cietis ekonomiskajā krīzē, kur ir slēgti teju visi uzņēmumi un kur tīri pārpratuma pēc ir radusies vakance atpūtas centra apsardzei, lai gan atpūtas centru arī ir paredzēts slēgt. Sievietei, kas vairākus gadu desmitus nodzīvojusi kārtīgas mājsaimnieces dzīvi, rūpējoties par to, lai Kentam allaž būtu izgludināti krekli un katra mazākā viņa vajadzība būtu apmierināta, Borgā sākotnēji neiederas, kaut vai tāpēc, ka pirmajā acu uzmetienā tās iedzīvotāji nešķiet simpātiski. Faktiski neviens grāmatas varonis uzreiz tajā neienāk kā lādzīgs cilvēks un tikai pamazām, viņos ieskatoties, tu spēj ieraudzīt, ka patiesībā viss nav tik viennozīmīgi. Pat Kents, kurš nu gan no sākta gala šķiet esam pēdējais maita, tāds ir tikai daļēji. Un, cik dīvaini lai tas arī nebūtu, šī grāmata ne tikai stāsta par to, ka teju visos cilvēkos mīt kaut kas labs, bet tā arī stāsta par kādu mīlestību, kura noteikti piemīt arī pašam Bakmanam, jo diez vai viņš citādi par to rakstītu. Runa ir par futbolu. Teju pēdējais, kas Borgā vēl pastāv, tā ir bērnu futbola komanda, kurai gan nav trenera un kurai nav arī sevišķu perspektīvu. Tomēr tas, kas tu esi par cilvēku, lielā mērā ir atkarīgs no tā, kādam klubam tu jūti līdzi. Bakmans uzsvaru liek uz Anglijas premjerlīgu, rādot tādus cilvēku tipus kā Liverpūles, Totenhemas, Mančestras United un Aston Villa līdzjutēji. Kā šķiet, paša Bakmana simpātijas ir Liverpūles pusē.

Brīžiem man radās sajūta, ka nupat Bakmans iekāps pārāk dziļi sentimentalitātes bedrē un man būs jāsaka - nē, viņš mani kā lasītāju ir pievīlis, kļuvis pārāk prognozējams. Bet tā tomēr nenotiek - kā labā futbola spēlē, neko tur uz priekšu paredzēt nevar un Liverpūle var tikpat labi atspēlēties no 0-3 un uzvarēt Čempionu līgas finālā, kā arī no 3-0 nenosargāt uzvaru pret Crystal Palace un zaudēt Premjerlīgu. Bakmans joprojām raksta satriecoši aizraujoši, joprojām es nespēju saprast, cik vecs ir viņa potenciālais lasītājs un vai tās tomēr nav vismaz daļēji grāmatas bērniem, bet tam jau patiesībā nav nozīmes - līdzīgi kā futbols jau arī daļēji ir spēle bērniem, bet reizēm tas var saraudināt arī kārtīgus večus, ne tikai Krištianu Ronaldu.
2018-05-13
8.5
comments powered by Disqus