Pirmie aplausi

Kad Latvijas teritorijā pirmo reizi dzirdēti aplausi, ir itin sarežģīts jautājums. Lai arī Wikipedia ziņo, ka aplaudēšanas tradīcija, iespējams, ir sena kā pati cilvēce, lielākas skaidrības šajā jautājumā nav. Vai senajiem kuršiem un zemgaļiem bija pazīstama plaukstu sišana kā veids, lai uzslavētu sekmīgu runas vīru vai dziedātāju, man nav ne mazākās nojautas. Kā teikt - neesmu vēsturnieks. Bet itin droši var teikt, ka šī Gata Šmita režisētā izrāde nav vēsturiski 100% precīza, un droši vien - labi, ka tā.

Vispār jau man par "Pirmajiem aplausiem" drusku bažas bija - par izrādi neko daudz laba dzirdējis nebiju, plus bija neskaidrības par izrādes valodu un to, cik daudz vai maz no skatuves tiks runāts. Pozitīvais apstāklis toties bija aktieru kolektīvs: Broka, Zariņa, Znotiņš, Daudziņš, Krūmiņš, Keišs (kā teikt - teju visas spožākās JRT zvaigznes). Ar valodu izrādījās itin interesanti - lugas varoņi lielākoties runā stilizētā latviešu pirmvalodā, kurā jaušamas spēcīgas lietuviešu valodas notis (jo lietuviešu valodā daudz vairāk saglabājušies indoeiropiešu pirmvalodas elementi), bet diezgan daudz dzirdama arī vācu mēle (arī ne gluži mūsdienīgā manierē), ir arī latīniski teksti no Vecās Derības un drusku lībiešu valodas (par to gan nepateikšu, vai tā bija 13.gadsimta vai 21.gadsimta lībiešu valoda). Īsi sakot, ar teksta uztveršanu problēmas neradās.

Izrādes darbība risinās laikā, kad kristietība vēl īsti nebija šaipusē nostiprinājusies un vācieši īsti par kungiem vēl nebija kļuvuši. Galvenais varonis ir letu (nezinu, kādai ciltij pieskaitāms) jaunietis vārdā Meģis, kurš nonāk pie vāciešiem, iemācās vācu un latīņu valodas un kļūst par tulku starp vāciešiem un saviem tautiešiem. Meģim būs lemts pierunāt savējos doties uz Rīgu, lai viņi tur noskatītos izglītojošu (kristietības jautājumos) izrādi, un piedalīties arī pašā izrādē. Vēl personāžu vidū ir Meģa ģimenes locekļi, vācu misionārs, dīvaina lībiešu sieviete, dažādi vācieši utt. Interesants ir apstāklis, ka vieni un tie paši aktieri izrādē atveido dažādus personāžus - kā letus, tā neletus. Tālab vienā brīdī Baiba Broka var būt letu ciltsmāte ar līku muguru un buršanās spējām, bet citu - vieglprātīga lībiešu sieviete, bet Guna Zariņa - nenosakāmas (droši vien jau arī - lībiešu) tautības zeņķis, bet citkārt - letu meitene, savukārt Meģis patiešām pārtop par citu cilvēku - pieņēmis kristietību, viņš kļūst par Kristoperu.

Kas šajā izrādē ir itin netipisks, ir mūsu senču atveidojums. Nē, tas varbūt nav gluži vēsturiski netipisks, bet mūsdienu Latvijai noteikti neraksturīgs. Proti, šeit nav ne miņas no tautiskā romantisma, atbilstoši kuram baltu ciltis (kuras vēl labāk atbilstoši šī romantisma principiem ir kolektīvi dēvēt par senlatviešiem) bija vienlaikus ļoti apgarotas būtnes ar augsti attīstītu mākslu un kultūru (kā nekā mūsu rīcībā ir ļoti daudz tautasdziesmu, kuru lielumlielā daļa gan ir būtiski jaunāka nekā šis tēlainais pagātnes zelta laikmets) un, protams, drošsirdīgi karotāji, kurus ļaunie krustneši uzvarēja vien ar viltu un skaitlisko pārsvaru un tad paverdzināja uz septiņiem (vai astoņiem - kāda nu kuram skaitīšanas metode) gadsimtiem.

Izrādē tikām leti ir tādi... patruli, proti, aptuveni tāda stila personāži, kādi man nāk prātā saistībā ar Viduslaikiem. Viņi nepavada savas dienas, kopjot mākslas, tā vietā daudz labprātāk izvēloties, piemēram, kopošanos. Protams, arī vācieši nav tādi gaismas nesēji, par kādiem viņus padara, piemēram, daļēji izrādei par pamatu kalpojusī Indriķa hronika, un atbilstoši izrādei, kā vienu, tā otru vidū deģenerātu netrūka (kas, domājams, nav sevišķi tālu no patiesības) un vācieši šeit vispār atainoti drīzāk kā vieni no kaimiņiem un mazāk - kā brutāli varmākas. Un jāatzīst, ka šāda teorija patiesībā ir tikpat tiesīga eksistēt kā jebkura cita, jo:
a) tas bija sen un dokumentālu liecību nav diži daudz un tās visas ir "partejiskas";
b) vispār no vienkāršo iedzīvotāju skatu punkta vēsturiskie notikumi bieži nav tik episki, kā tos vēlāk ataino grāmatās.

Es, protams, nepretendēju uz to, ka man ir jebkāda izpratne par to, kā tolaik viss notika, cik ticams ir tas, ko rāda "Pēdējie aplausi" (izņemot drošo faktu, ka lībiešu sievietei uz skatuves tobrīd vietas nebūtu, jo sievietes pie teātra spēlēšanas tolaik neviens nelaida), bet pret šo konkrēto versiju iebildumi man nerodas, droši vien gan tāpēc, ka:
1) es māku atšķirt mākslu no dokumentāla vēstījuma;
2) nekā principiāli aizvainojoša cilvēkam ar veselīgu kritisko domāšanu tur arī nav.

Gluži par vienu no spožākajām JRT izrādēm es šo beigu beigās nenosauktu, jo sižets tajā tomēr ir diezgan paplāns un tikai daži personāži padevušies patiešām kolorīti (piem., abi Keiša "varoņi" ir itin nekādi), bet vilšanās arī nebija, plus šajā izrādē tu vari pārliecināties - aizvaino tevi šāda vēstures interpretācija vai nē. Ja aizvaino - neko darīt, slikti tev.
2014-11-04
7.0
comments powered by Disqus