Pēdējā derība. Pirmā daļa

Jāatzīst, ka līdz nesenam laikam es par tādu Gati Ziemu nemaz drirdējis nebiju, iepazīstot viņu kopdarbā ar Edgaru Mākenu Jozefs K zīmē. Taču izrādās, ka Ziema jau iepriekš darbojies grupā "Nepilngadīgā Anna", un tā vien šķiet, ka "Karaliskā dekadence" ir vairāk vai mazāk arī "Izvirtības rēgi" un patiesībā arī no "Annas" Gatis nemaz tik tālu nav aizgājis. Tagad, savukārt, kāda "Karaliskās dekadences" koncerta apmeklējums nonācis manos plānos 2017. gadam (pie nosacījuma, ka kāds šāds koncerts arī reāli notiks, jo tā vien šķiet, ka Ziemam katru gadu ir jauna grupa, lai gan dziesmas gan jau vismaz daļēji pārmantojas).

Kas īsti ir "Karaliskās dekadences" debijas albums? Kā jau var gaidīt no ieraksta, kas dēvējas par "Pēdējo Derību", ieraksts ir gana fatāls un letāls, kas jūtams gan dziesmu noskaņā (liriski depresīva), gan aranžējumos (svinīgi sērīga ar stīgām un pūtējiem), gan to tematikā (galvenokārt - nāve). Liels pluss manās acīs ir Ziemas teksti ar tādām frāzēm kā:
"Cerams līdz pavasarim sanāks nodzīvot,
Skaistākajām dāmām nebūs skaisti novecot"
vai
"Tumšajās decembra dienās
Pa ceļu iet divi,
Bet viens ir tāds vārgs
Otrajam mugurā zārks
Par nelaiķi kļuvis būs kāds"

Kāds laiks pagāja, kamēr pieradu pie Ziemas balss - viņam nav viens no tiem vokāliem, kas spēj uzreiz savaldzināt (kāds tas ir, piemēram, Mākenam), bet pamazām nāca apziņa, ka šīs dziesmas ir jādzied tieši tā, turklāt kopumā Ziema ir noteikti vieglāk klausāms nekā, piemēram, Šverns. Savā ziņā varētu šim ierakstam pārmest pārmērīgu vienveidību - ar visiem daudzajiem instrumentiem un ekspresīvo skanējumu "Karaliskā dekadence" pastāvīgi darbojas vienā un tajā pašā - depresijas māktajā un nāvē vērstajā - virzienā ("Tikai nenomirsti lūdzu - slikti rokās ziemā zeme"). Salīdzinoši atšķirīgākais no pārējiem skaņdarbiem ir "Maskava", kur Ziema pāriet uzbrukumā, un sākumā šķiet, ka tev ir darīšana ar dziesmu par deportācijām, bet tālāk par to vairs tādas pārliecības nav un dziesmas vidū dekadence ieslēdz tādu kā depresīvas ballītes režīmu.

Par ko šaubu nav, Gatis Ziema darbojas tādā mūzikas lauciņā, kur Latvijā valda diezgan pamatīgs tukšums - tāda izteikta ārtroka, manuprāt, mums vispār nav, un šajā ziņā "Karaliskā dekadence" šķiet ļoti pat noderīga, lai arī man ir drusku šaubas par to, ka Ziema patiešām "Pēdējo derību" spēs izvērst trīs daļās, kā tas tiek solīts, jo varētu būt grūti ilgstoši pieturēties pie tās pasaules, kur "zem sliktā Dieva debesīm valda delīrijs", taču man šis albums ir izteikti "pielipis", kas laikam jau ir labs rādītājs mūzikai, kura pēc idejas nav paredzēta plašam patēriņam. Protams, apziņa, ka man galvā skan šie teksti, ir drusku biedējoša, jo psiholoģiski mierīgāk ir tad, kad tu nevari atkratīties no "Zivis zivis zivis zivis - asaris un līnis", nevis "Ja tev sliktu vēlēšu, tu manī neklausies, manā galvā iezadzies būs Melnais pavēlnieks". Tās dzīles, no kurām nāk Ziemas teksti, man galīgi nav vēlmes iepazīt, taču paskatīties no malas ir interesanti.
2017-01-23
8.0
comments powered by Disqus