Gattaca

Man patīk laba zinātniskā fantastika, tā vismaz es uzskatu. Ar vārdu "laba" es saprotu to, ka fantastikā mani nemaz nesatrauc tas, kā darbojas kaut kādas tehnoloģijas (no kategorijas - vai tas ir iespējams) un vēl jo vairāk mani neinteresē kvalitatīvi un dārgi specefekti. Ne velti manās acīs The Man from Earth ir viena no izcilākajām zinātniskās fantastikas filmām, lai arī gandrīz visa tās darbība risinās vienā istabā. Man par pārsteigumu, izrādījās, ka "Gattaca" arī galīgi nav viena no tām filmām, kurās citplanētieši ar spicām ausīm runā par Spēku, un arī pakaļdzīšanās ainu ar kosmosa kuģiem te ir apaļa nulle, tā vietā filma pievēršas tehnoloģiski daudz sarežģītākiem jautājumiem.

Iedomāsimies nākotni, nebūt ne tālu nākotni. Faktiski mēs pat varētu pilnībā aizmirst par filmas McGuffinu - misiju uz Saturna pavadoni Titānu (ja nu kas - tā ir vieta mūsu Saules sistēmā, kur mīt sirēnas), tā vietā pievērsīsimies filmas pretrunīgākajam jautājumam. Tās galvenais varonis Vincents (Ītans Hoks) ir jauns vīrietis, kas ir pārņēmis cita cilvēka identitāti, turklāt - pārsteidzošā kārtā - ar tās sākotnējā īpašnieka (Džūda Lovs) piekrišanu. Vincents dzīvo sabiedrībā, kurā ir mainījusies cilvēku vērtību sistēma - tavu stāvokli sabiedrībā vairs nenosaka tādi faktori kā ādas krāsa vai seksuālā orientācija, bet gan gēni - tikai un vienīgi gēni. Ja tev kā topošajam vecākam būtu iespēja izvēlēties to, kāds būs tava bērna DNS - atlasīt labāko no potenciāli iespējamajiem variantiem, vai arī paļauties uz dabas doto izvēli - kā darītu tu? Teikšu godīgi - ne mirkli nešauboties, es izvēlētos tehnoloģisko variantu. Taču Vincenta gadījumā vecāki bija izvēlējušies "veco metodi", kā rezultātā čalim jau pie dzimšanas tika paredzētas sirds darbības problēmas, kas teju ar garantiju viņu aizvedīs kapā 30 gadu vecumā, plus visādas citādas neražas. Tomēr čalis izrādās negatavs samierināties ar to, ka viņam gēnos ir ierakstīts būt sūdīgu darbu veicējam bez dižām perspektīvām, un tad nu viņš izlemj pieņemt to otro identitāti, lai varētu piepildīt savu sapni par kosmosu.

Līdzās abiem ļoti zināmajiem kungiem arī galvenā sieviešu lomas atveidotāja nav no mazzināmajām aktrisēm - Uma Tūrmane, kuras atveidotā Irēna arī nav gluži ģenētiski perfekta, taču... man galīgi nerakstās šīs filmas apraksts, sen nav bijis tik bezcerīgi, un tā jau kopš vakardienas vakara. Iespējams, pie vainas tas, ka es apņēmos pārmērīgi neaizrauties ar sižeta caurumu apspriešanu (un tādu šajā filmā, kā tu vari nojaust, ir itin daudz), bet viss pārējais mani tik ļoti neuzrunā, lai par to varētu daudz spriest. Jā, filmas pluss ir tās stilistikā, kas aiztapināta no pagājušā gadsimta vidus, nekādu futūristisku tehnoloģiju (un vēl jo vairāk - frizūru, automašīnu, tērpu), viss askētisks un pagātnē pieredzēts (līdz ar to filma labi izskatījās ne tikai 1997.gadā, bet tāda tā paliks arī 2030.gadā - tajā nav nekā tāda, kam slikti novecot), tomēr - kaut kā līdz galam man tajā pietrūka. Jā, Džūda Lovs ir lielisks. Jā, pamatideja ir gana oriģināla (lai arī absolūti nereālistiska - ja šādām tehnoloģijām būs lemts rasties, tās būs gana dārgs prieks, kā rezultātā pie ģenētiski pārākām atvasēm varēs tikt tikai tie, kas ir finansiāli pārāki, līdz ar to vecā kastu sistēma nav apdraudēta). Nenoliedzami šī filma ir labāka par iepriekšējo manis skatīto (pavisam nesen - 2008.gadā) Endrjū Nikola filmu - S1m0ne, bet baidos, ka pēc 8 gadiem, ja man kāds kaut ko pavaicās par "Gattaca" sižetu, es to atcerēšos tieši tikpat slikti kā šodien Simonu.
2016-02-18
7.0
comments powered by Disqus