Un crime en Hollande

Braucot uz Nīderlandi, šķita, ka būtu pareizi lasīt kādu tematisku grāmatu. Kas attiecas uz pašu holandiešu literatūru, jāatzīst - tas galīgi nav tas lauciņš, kurā holandieši būtu sevišķi izcēlušies. Kamēr tēlotājmākslā no šīs zemes nāca izcili ģēniji, tādi kā Boshs, Rembrants, van Gogs, teikt, ka holandiešu literatūrā būtu kādas superzvaigznes, laikam jau nevar (zināmākā autore no šīs zemes bija Anna Franka, bet tas tomēr ir ļoti specifisks gadījums, turklāt lasīt Annas Frankas dienasgrāmatu es nudien neplānoju). Līdz ar to izvēle krita uz viņu kaimiņu - beļģu - rakstnieku Žoržu Simenonu un viņa romānu "Noziegums Holandē", jo tajā vismaz darbība norit pareizajā vietā.

Kaut kad skolas laikos es noteikti biju lasījis šādus tādus Simenona darbus par komisāru Megrē, bet sevišķi atmiņā man tie iespiedušies nebija. Turklāt vēl prātā man ir bišķi detektīvromānu ziņā, šur tur sapludinot vienā Megrē un Erkilu Puaro (kā nekā abi varoņi ir beļģi, lai arī Puaro radītāja Agata Kristi galīgi nebija beļģiete), līdz ar to "Noziegumu Holandē" es lasīju teju vai bez priekšzināšanām par grāmatas galveno varoni.

Stāsts te patiešām ir par noziegumu Holandē - ostas pilsētiņā Delfzeilā (kas atrodas 25 km attālumā no Groningenas, kur es arī sāku grāmatas lasīšanu) tiek nošauts Jūrniecības skolas pasniedzējs Konrāds Popinga (interesanti, ka arī iepriekšējā manis lasītajā Simenona grāmatā - "Vīrs, kas vēroja vilcienus" - galvenā varoņa uzvārds bija Popinga), galvenais aizdomās turamais ir no Nansī ieradies universitātes profesors, kurš arī kļūst par iniciētāju tam, lai šo lietu risinātu kāds ārvalstu profesionālis, un tā tur nonāk komisārs Megrē, kuram būs lemts noskaidrot, kurš no potenciālajiem vaininiekiem bija tas, kas patiešām nožmiedza Popingu. Aizdomās turamo sarakstā ietilpst jau piesauktais profesors, nelaiķa sieva, viņas māsa, kalpone, jauna sieviete - Popingas mīļākā, šajā jaunajā sievietē ieķēries čalis, jaunās sievietes gādīgais tēvs un laikam vēl kāds. Lieki teikt, ka kopumā nav īsti svarīgi, kurš tad īsti ir vainīgs, jo tas jau vispār ir raksturīgi jebkuram detektīvromānam, ka patiesībā ir dziļi vienalga, kurš ir pastrādājis noziegumu, jo autors izvēlas to, ko viņš tev atklāj, ko nē, un beigās jebkuram atrisinājums būs autora pamatojums un tu kā lasītājs teiksi: jā, loģiski, ka tā tas notika, kā gan man neizdevās pašam to atšķetināt? Tas nekas, ka tikpat labi autors būtu varējis atrisināt šo stāstu citādāk un tava reakcija no tā nemainītos.

Kas man šajā grāmatā šķita interesantāk par sižetu, tā bija viena detaļa - vairākkārtēja atsaukšana uz riteņbraukšanu. Citēšu (manis paša draņķīgā tulkojumā no franču valodas):
"- Vai viņam ir velosipēds?
-Jā... Šeit visi pārvietojas ar velosipēdiem... Tas ir praktiski... Es arī..."

Kāpēc mani šis citāts tik ļoti uzrunāja? Tālab, ka šī grāmata ir uzrakstīta 1931. gadā, un pat tolaik Simenons uzsver to, ka Holandē visi pārvietojas ar riteņiem (cik var saprast, atšķirībā no, piemēram, Beļģijas). Un 2018. gadā nekas nav mainījies - Nīderlandē joprojām visi pārvietojas ar riteņiem, jo tas ir praktiski. Tas man ļoti patika šajā grāmatā, patiesībā - vairāk par detektīva sižetu, kas nebija ne labs, ne slikts - detektīvs kā detektīvs, ja nu vienīgi es teiktu, ka Megrē kopumā manā skatījumā nav pats interesantākais detektīvu varonis - viņš tomēr ir oficiālās policijas pārstāvis, kas padara viņu nepietiekami ekscentrisku. Skaidrs, ka pēc dažiem gadiem neko no šīs grāmatas sižeta es neatcerēšos, bet varbūt vismaz detaļa par riteņbraucējiem un Nīderlandi atmiņā paliks.
2018-04-07
7.0
comments powered by Disqus