Gerry

Sen nebija skatīta neviena filma par pārgājienu / izdzīvošanas dabā tēmu. Tiesa, šī laikam nebūs viena no tām filmām, kas varētu skatītājā uzjundīt dziņu doties dabā, pārvarēt kalnus un lejas un piepildīt savu sirdi ar Wanderlust. Drīzāk tā būs viena no tām filmām, kur ik pa brīdim pašausmināties par varoņu debilo rīcību un plānot variantus, kā gan tu pats būtu rīkojies viņu vietā.

Pirms dažiem gadiem iznāca teicamā filma "127 stundas", kura savā darbībā varbūt bija pat itin radniecīga filmai par "Džerijiem", taču režisora izvēlētā pieeja gan bija atšķirīga, un tur arī bija citi iemesli un apstākļi, kālab just līdzi galvenajam varonim. Tur viņam nepaveicās, šeit viņi paši bija pilnībā atbildīgi par piedzīvoto. Divi čaļi dodas vienkāršā pastaigā pa kādu no neskaitāmajiem dabas parkiem ASV. Viņu plāni galīgi nav ambiciozi - aiziet līdz "the Thing" (galīgi nav svarīgi, kas ir viņu sākotnējais mērķis) un doties atpakaļ. Līdzi viņiem ir tik vien kā katram pa vienai skārdenei alus/limonādes/nav svarīgi, nav ne kartes, ne mugursomas, ne navigācijas (ok, tā kā filma ir uzņemta 2001.gadā, GPS navigācija tolaik galīgi vēl nebija izplatīta). Sākumā viņi iet normāli pa taku, taču tad, nevēlēdamies sastapt liekus tūristus, novirzās "off the beaten path". Un, protams, apmaldās. Viss turpmākais filmā būs viņu mēģinājumi tikt no šīs apmaldīšanās laukā.

Es pat varētu teikt, ka līdz tam brīdim, kad viņi secina, ka ir apmaldījušies, viņu rīcība nav sevišķi stulba. Kā teikt - kuram gan nevar gadīties kaut kur nomaldīties, kurš gan nav pazīstams ar to, ka īsāka pastaiga izrādās par stipri garāku pastaigu, un arī noiešanu no takas zināmā mērā var saprast. Tas ne obligāti nozīmē, ka es rīkotos līdzīgi, bet varu saprast, kā šādā situācijā var nonākt. Viss turpmākais gan ir tīrais varoņu idiotisms, līdz ar to sekas faktiski ir pašu izraisītas. Tikai kādā trešajā dienā viņi sāk savā starpā pārrunāt to, kurā virzienā viņiem vispār vajadzētu iet, mēģināt rekonstruēt to, kurā brīdī nepareizi nogriezušies un kurā virzienā, kamēr līdz tam viņi gluži vienkārši kaut kur iet, sevišķi pat par to nestresojot.

Ar filmas skatīšanos mums vispār sanāca interesanti. Marina izvēlējās to kā vakara filmu no mūsu vadošās grāmatas, atbilstoši tās noformējumam un dinamikai šķita, ka darīšana ir ar totāli mazbudžeta alternatīvo kino, filmu, kas uzņemta par arī Latvijas kinematogrāfam iespējamu naudu. Filmas sākumā abi varoņi brauc mašīnā (nerunājot). Izteicu komentāru, ka viens no viņiem mazliet līdzinās Metam Deimonam jaunībā. Marina piekrita, ka drusku līdzīgs patiešām ir. Vēlāk gan līdzība zuda. Līdz ar to bijām stipri pārsteigti, kad vēlāk izrādījās, ka tas čalis patiešām ir Mets Deimons, bet otrs - Keisijs Afleks. Tiesa, man joprojām nepazuda sajūta, ka tas varonis ir tikai attālināti līdzīgs Deimonam, bet nu labi.

Cik saprotu, Guss van Sants, veidojot šo filmu, bija ietekmējies gan no kino klasiķiem (Tarkovska tai skaitā), gan no datorspēlēm, kur varoņiem, lai nonāktu no punkta A punktā B, ir jāveic arī ceļš, nevis tikai jāpārslēdzas starp kadriem. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka "Gerry" nav pati straujākā un dinamiskākā filma. Ļoti garas ainas ar varoņu iešanu pretī horizontam (vai kaut kur), panorāmas bez kustības, pavisam nedaudz vārdu varoņu starpā, faktiski tev rodas sajūta, ka viss atainotais ir ļoti nosacīts un maz saistīts ar realitāti, līdz ar to tu vari pieņemt, ka puiši savā starpā sevišķi nestrīdas, nestreso un pārsteidzoši ilgi jūtas diezgan labi - kamēr realitātē tuksnesī bez ūdens diez vai otrajā un trešajā dienā viņi varētu būt tik žirgti. Pret "nepietiekamu ticamību" es laikam nedrīkstu iebilst, vienīgais, ko gan filmai pārmetīšu, ir blēdība ar montāžu. Ja jau filma ir tik "godīga", ka neaiztaupa tev garās ainas ar ceļu, nav īsti godīgi, ka patiesībā tā pa daļai filmēta divos dažādos ASV štatos un vēl arī Argentīnā. Es saprotu, ka van Santam gribējās daudzveidīgākas peizāžas, bet neesmu pārliecināts, ka tās patiešām bija nepieciešamas (ja nu kas - ticamībai arī par labu tas nenāk, lai arī zinu, ka to uz to solījos neatsaukties). Mūsu pusē filma noteikti ir ievērojama arī ar to, ka tajā skan igauņu komponista Arvo Pērta mūzika - lai arī "Džeriji" (tā sauc abus filmas varoņus) ne tuvu nav slavenākā filma nedz van Santam, nedz Deimonam, tomēr paši šo vīru vārdi ir gana skanīgi, lai Pērtam būtu, par ko lepoties.

Tā kā šis ir izteikts noskaņu kino, galīgi nav tā, ka es tev ieteiktu obligāti censties šo filmu noskatīties, jo risks, ka tu tās laikā iemigsi, nav no mazajiem. Skatīties to ir diezgan grūti gan tempa, gan sašutuma par varoņu bezdarbību dēļ, bet gan jau ir situācijas, kad tā ir ok. Piemēram, kad esi appīpējies vai ciet no bezmiega.
2016-09-11
7.0
comments powered by Disqus