Three Lives
book — USA — 1909

6.5
Ģertrūde Steina ir no tās rakstnieku kategorijas, kuru vārdu inteliģentam cilvēkam vajadzētu zināt un varbūt pat reizēm viņš var citēt kādu viņas viedu frāzi, bet neviens normāls cilvēks neko no viņas grāmatām lasījis nav, jo tās drīzāk ir būtiskas ar to, ka tās eksistē.
Kā par šo rakstnieci dziedāja grupa The Rutles:
A glass of wine
with Gertrude Stein
I know I never share
But I don&39;t mind
That&39;s just the kind of cross
each man must bear

Tagad esmu pievienojies tai īpatņu kategorijai, kas pamanījušies kādu Steinas grāmatu arī izlasīt, un vismaz droši varu apgalvot, ka viņa visai ilgstoši gāja līdz savam spilgtākajam citātam: "roze ir roze ir roze", jo šajā grāmatā līdzīga doma tiek izteikta ļoti daudzas reizes, atkal un atkal, tikai garākā formā. Proti, trīs grāmatā ietvertie garstāsti sastāv galvenokārt no iekšējiem atkārtojumiem. Viens un tas pats teikums ar nelielām variācijām parādās daudzas reizes, arī doma īsti uz priekšu neiet, nemaz nerunājot par sižetu. Visu laiku tiek atkārtots tāds kā piedziedājums - pirmajā stāstā - par cītīgu kalponi - visu laiku tiek atkārtots par visiem personāžiem, ka viņi ir vācieši, otrajā - par tusējošu melnādaino sievieti, kas labi nebeidz - ka tie ir n*ģeri (jā, izmantojot tieši šādu leksiku, vienīgi bez zvaigznītes, bet es te nenodarbojos ar bloga search rezultātu optimizāciju), un trešajā - par piespiedu laulību starp diviem absolūti neemocionāliem un visai pastulbiem cilvēkiem - atkal tā pati vācietība.
Šī šķiet esam viena no tām grāmatām, kuru sociālais un vēsturiskais nozīmīgums ievērojami pārsniedz baudījumu, ko tā var sniegt lasītājam. Kaut vai tāpēc vien, ka par baudījumu šeit vispār runāt ir absurdi - tā nav baudāma grāmata, labākajā gadījumā tā ir interesanta kā agrīna postmodernisma piemērs (vērts atzīmēt, ka ar gudriem vārdiem šeit bārstīties nevaru, jo diezko daudz gudru vārdu manā krājumā nav un tos lietot tāpat nemāku).
2013-06-04
comments powered by Disqus