Glen or Glenda

Nudien nebiju domājis, ka vēl kādreiz skatīšos kādu Edvarda Vuda filmu - it kā nepietiktu jau ar pirms vairāk kā 10 gadiem skatīto Plan 9 from Outer Space. Taču Rietumas/Naumaņa kinogrāmatā šis šedevrs - "Glens vai Glenda" - ir iekļauts, tad nu Jāņu dienā to noskatījāmies.

Savā ziņā "Glens vai Glenda" savam laikam bija izcili drosmīga filma - piecdesmito gadu sākuma Amerikā (Heiza kodeksa apstākļos!) mainstream kino neviens nerunāja par transseksuālismu un ja nu būtu vajadzība kaut ko tādu pieminēt, tad noteikti negatīvā veidā. Pat vēlāk - kad mega panākumus guva "Some Like It Hot" - vīrieša pārģērbšanās par sievieti bija iedomājama tikai un vienīgi kā komisks elements, nevis kaut kas uztverams nopietni vai pat dramatiski. Turklāt Edvards Vuds bija drosmīgs ne tikai materiāla ziņā, bet arī tajā, ka viņš filmā itin daudz faktiski atklāt pats savas problēmas, jo viņam patiešām bija nosliece uz sieviešu drēbju valkāšanu un vēl šajā filmā viņš arī pats atveido galveno lomu, kamēr viņa ekrāna partnere ir reālā tā laika viņa draudzene Doloresa Fullere, kurai arī reālajā dzīvē bija problēmas ar šo viņa noslieci (pati Fullere gan vēlāk apgalvoja, ka lielākus iebildumus viņā raisīja Vuda alkoholisms). Līdz ar to droši var teikt, ka šī filma savā būtībā ir patiesa, un brīžiem (vismaz filmas pirmajā pusē) tā pat šķiet esam teju vai dokumentāla.

Diemžēl neko citu labu par šo filmu es pateikt nevaru. Faktiski visu tās sižetu var izteikt vienā nepaplašinātā teikumā: vīrietis mēģina sadūšoties līgavai atklāt savu transvestīsimu. Apkārt tam - milzīgs daudzums bezjēdzīga sviesta, kas klājas viens otram virsū pa slāņiem. Šausmu kino klasiķis Bela Lugoši te atveido "zinātnieku", kurš zīmīgi skatās un runā kaut kādu bezsakaru, kam nav tieša sakara ar filmas saturu. Paralēli ir arī saturīgāka aizkadra balss, kurai gan ir baisa nosliece uz atkārtošanos. Neizprotamas ainas ar puskailām sievietēm, kas vispār nekādi neiederās filmas sižetā (iespējams, te redzami pirmie aizmetņi Vuda vēlāko gadu pamatnodarbei - pornofilmu industrijai). Murgu ainas, kuras droši vien atspoguļo varoņa dvēseles stāvokli, bet vairāk rada iespaidu, ka Glena galvenā problēma ir nevis vēlme vilkt augstpapēžu kurpes un stūķēt kaut ko krūtis imitējošu blūzītē, bet gan šizofrēnija vai kāda cita līdzīga psihiska kaite. Un tas viss nāk komplektā ar Vuda katastrofālajām dotībām dialogu rakstīšanā (sarunas starp policistu un ārstu ticamības ziņā atkal jau var līdzināties "sižetam" pornofilmās), biedējoši sliktu montāžu (kad viena aina tiek sastiķēta no vairākām provēm, nesatraucoties par kameras un personāžu "lēkāšanu"), nesaskaņotību starp kadru un mūziku, bezjēdzīgi iepītiem dokumentāliem kadriem no kara un droši vien vēl 100 citiem "grēkiem" pret laba kino principiem. Kaut kādā mērā, protams, ļoti sliktu kino ir interesanti skatīties no tāda viedokļa, ka "var jau arī tā", bet "Glena un Glendas" lielākā problēma ir tajā, ka šī filma ir teju nereāli garlaicīga. Tā ilgst tikai drusku vairāk kā stundu, bet sajūtas ir tādas, ka šajā laikā būtu iespējams noskatīties labu trīs stundas garu filmu - pamata sižets, ja nogriež nost visus kopumā pilnīgi bezjēdzīgos iestarpinājumus, ir labi ja 30 minūtes garš, taču tādā gadījumā tu vēl skaudrāk justu, ka arī tā centrālā sižeta līnija ir viena vienīga atkārtošanās un ja tev vajadzētu uztaisīt Glena un Glendas kodolīgo versiju, droši vien varētu iekļauties 10 minūtes no Vuda uzfilmētā materiāla.
2017-06-24
4.0
comments powered by Disqus